Valdis Egle Buenosa robinsonies izlasīju Staņislava Lema stāsta «Solaris» fragmentu, kur kādā kosmiskajā stacijā virs kādas pētāmas planētas Okeāna vienam no pētniekiem materializējas viņa iedomu tēli. Staņislavam Lemam šie materializētie tēli bija aprakstīti baismīgi; pētnieks ļoti pārdzīvoja šo materializāciju un slēpa savus «briesmoņus» no pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem.Bet man no šī stāsta izlasīšanas spontāni ieslēdzās Ģenerators (kā tas pēc tam ir bijis vairākas reizes dzīvē, kad ir īsā laikā tikušas radītas dažādas oriģinālas Sistēmas) un neaprima līdz pat nākošajam rītam, kad es, naktī ne minūti negulējis, ap sešiem vai septiņiem klusajā un tukšajā svētdienas rītā devos uz skolas basketbola laukumu pamētāt bumbu grozā, lai vismaz kaut kādā veidā atslēgtu savu Ģeneratoru.Romāns sākts 1963.gada 30.jūnijā ISBN 9984-9395-6-1
Valdis Egle
BUENOSA ROBINSONI
Bērnu dienu romāns
«Buenosa robinsonu» autors Valdis Egle, 1963
Stāvot pie anihilatora raķetes kāpnītēm, mēs, četri studenti, atvadījāmies no tuviniekiem, lai dotos neiedomājami tālajā ceļā uz Lukrēciju.
Man blakus stāvēja mans studiju gadu nešķiramais draugs Augustino Kristo. Viņš bija beidzis «D» kursu tajā pašā skolā, kur es, bija ārsts, vispārbiologs, ķīmiķis un pavārs. Viņa pirmā specialitāte bija ārsts, bet pārējās viņš zināja vienīgi tik daudz, lai vajadzības gadījumā spētu aizstāt kosmiskajā lidojumā šīs profesijas speciālistus, tāpat kā mana trešā profesija bija ķīmiķis-planetologs. Augustino bija kalsens cilvēks, tievs, tāpēc izskatījās garš, lielām brillēm uz asā deguna un lielām, stingrām, reizēm sapņainām acīm.
Atvadīšanās bija ilga, jo atvadījāmies taču uz mūžu. Man tas nepatika, gribējās ātrāk aizlidot. Ko gan tāda atvadīšanās dod? – es domāju. Vispār man netīk skumīgas scēnas. Es visu laiku skatījos uz Olvāriju. Tur viņa stāvēja, jauna un skaista, blakus savam līgavainim Silvio Madrededjosam. Viņa studēja jau pēdējo gadu sintētiskās tekstilrūpniecības kursā 255. skolā, bet viņš bija beidzis arhitektūras kursu 238. skolā un strādāja celtniecībā. Tā viņi stāvēja, abi blakus, rokās saķērušies, un māja man sveicienus, kad es kāpu augšā pa stāvajām kāpnītēm. Tā viņi arī iegula man atmiņā uz visiem laikiem. Abi blakus, jauni, spēcīgi, vienmēr kopā, vienmēr nešķirami. Un māte – kā viņa mani pēdējo reizi apskāva, kad es jau liku kāju uz pirmā pakāpiena!
Bet tagad jāpastāsta par mani. Daudz ir man līdzīgu dēkaiņu, bet tomēr viņi sastāda cilvēces mazāko daļu. Esmu Zemes cilvēks, kaut gan Zemi nekad savā mūžā neesmu redzējis un, jādomā, arī neredzēšu. Mana dzimtene ir planēta Teriuss, kas atrodas ap piecpadsmit gaismas gadu attālumā no Zemes. Uz Teriusa dzīvo apmēram divsimt miljonu cilvēku. Krietns skaits, vai ne? Es esmu spānietis [3] . mūsu valsts ir uz Teriusa. Te mēs esam guvuši pilnīgu virsroku. Teriuss ir spāņu kolonija.
Esmu tātad dzimis Kvantokallo kolonijā. Mācījos Kvanntokallo 256. skolā «C» kursā, kur pēc sešpadsmit klašu beigšanas sagatavo kosmobiologus. Mans tēvs bija astronauts, tālo reisu speciālists. Es vēl nebiju dzimis, kad viņš jau bija piecdesmit gadus vecs, kamēr viņa relatīvais vecums bija tikai divdesmit četri gadi, jo divdesmit astoņus gadus viņš bija pavadījis lidojumos ar gaismas ātrumu [4] . tad viņam Kosmisko lidojumu Teriusa Centrā deva atvaļinājumu trīs gadus, kura laikā viņam bija jāpilda neliels darbs, kas prasīja ne vairāk kā stundu dienā. Šai laikā viņš apprecējās. Es piedzimu 376. gadā, jeb pēc vecās skaitīšanas sistēmas 2376. gadā. Tad tēva atvaļinājums bija beidzies, un viņš aizlidoja, neredzējis savu otro bērnu, māsu Olvāriju. Viņš pavadīja kosmosā nedaudz vairāk kā gadu un, atgriezies divdesmit astoņus gadus vecs, pirmoreiz ieraudzīja savu meitu jau sešpadsmit gadus vecu. Man toreiz bija jau septiņpadsmit gadu, un es mācījos desmitajā klasē. Divus gadus tēvs atpūtās un tad atkal aizlidoja. Toreiz, kosmodromā, es viņu redzēju pēdējo reizi. Viņš bija vienpadsmit gadus par mani vecāks. Ja es būtu palicis uz Teriusa un sagaidījis viņa atgriešanos, viņš būtu kļuvis par mani jaunāks. Es nezinu, kad viņš atgriezās, bet, ja tas notika noteiktajā laikā, tad viņš, trīsdesmit vienu gadu vecs vīrs, sastapa pats savu meitu trīsdesmit divus gadus vecu. Taču mani viņš nepanāca.
Divdesmit trīs gadus vecs, pabeidzis kosmobioloģisko kursu ar ārsta papildspecialitāti, es, kopā ar savu biedru studentu grupu, iesniedzu universitātes augstākajai kolēģijai lūgumu nosūtīt mani praksē un darbā uz kādu no kosmiskajām stacijām. Mūsu lūgums tika izpildīts, un kādā dienā es ar dīvainu sajūtu atvadījos no mātes, māsas un citiem tuviniekiem. Es zināju, ka pat labākajā gadījumā es sastapšu savu māsu piecdesmit vai sešdesmit gadus vecu. Taču es viņu nesastapu vairs nekad. Tagad māte droši vien ir jau mirusi, bet Olvārijai ir jau astoņdesmit četri gadi. Vienīgi tēvs varbūt tagad, ja turpināja gandrīz nepārtraukti lidot tāpat kā agrāk, vēl nav sasniedzis četrdesmit gadu barjeru. Vienīgi viņu man vēl ir cerības sastapt.
Un tad ierēcās reaktīvais dzinējs, raķete strauji pacēlās augšup, līdz izrāvās no atmosfēras. Pēc tam sāka darboties anihilators, brīnišķīgais dzinējs, ko cilvēcei deva otrā gadsimta jaunais Edisons – izgudrotājs Dans [5] –, dzinējs, kas vielu pārvērta antivielā un tūlīt anihilēja, ļaudams raķetei sasniegt gaismas barjeru.
Tas bija pirmais lidojums ar gaismas ātrumu manā mūžā. Raķete uzņem ātrumu. Uzņem ātrumu, vienmērīgi paātrināti traucas telpā dienu un nakti, nedēļu pēc nedēļas tā uzņem ātrumu, un mēs sajūtam svaru, savu svaru, kaut gan Teriuss vairs nepievelk mūs. Grīda ar pastāvīgi pieaugošu ātrumu spiež uz mūsu kājām, dzenot mūs uz priekšu. Mūsu raķete traucas telpā ar divkāršu brīva kritiena paātrinājumu, tāpēc mūsu svars ir divkāršs. Nevis bezsvars mūs sagaidīja kosmosā, bet gan divkāršs svars.
