Tad ir pagājušas divdesmit piecas dienas. Anihilatora dzinējs joprojām rēc, bet veltīgi, svars pazūd, grīda aizslīd zem mūsu kājām. Tā vairs neuzņem ātrumu. Mēs sajūtam pavisam dīvainu vieglumu. Anihilācijā radusies gaismas – enerģijas strūkla drāžas vienādā ātrumā ar raķeti, nespēj vairs dzīt to uz priekšu. Raķetes pasažieru kabīnes automātiski pagriežas stāvoklī, ko līdz šim saucām par horizontālu, un anihilatoru dzinējs pēdējo reizi ierēcas, sagriezdams raķeti ap savu asi. Atkal mēs spiežam uz grīdu, nevis grīda uz mums. Dzinējs apklust. Iestājas klusums. Neparasts klusums. Un mēs traucamies telpā ar ātrumu, ko cilvēks var tikai saprast, bet ne iedomāties. Nekāda berze netraucē ne mūsu lidojumu uz priekšu, ne griešanos ap asi. Tikai mazie sānu reaktīvie dzinēji vēl ierūcas, apgriezdami raķeti ar pakaļgalu uz priekšu. Un reižu reizēm, ne biežāk kā reizi nedēļā, tie ierūcas uz dažām sekundēm, koriģēdami mūsu kursu.
Un raķete traucas, traucas, traucas. Ik sekunde, un mēs esam nolidojuši četrus miljonus kilometru. Nebrīnieties, mūsu sekunde taču ir četrpadsmit reizes garāka. Pie mums paiet diena, – uz Teriusa jau divas nedēļas. Mēs šajās divās nedēļās nespējam padarīt vairāk, kā viņi vienā dienā. Bet toties arī novecojam tikai par vienu dienu.
Tā mums pagāja gads. Veselu gadu mēs nevarējām iziet no tik nelielās raķetes. Mēs skatījāmies filmas, papildinājām zināšanas savās specialitātēs, lasījām. Beidzot mums galīgi apnika šis lidojums. Daži pat sāka nožēlot savu neapdomīgo soli. Kas gan nekaitētu palikt uz Teriusa un izbaudīt visus turienes labumus! Kas par to, ka mēs relatīvi pagarinām savu mūžu? Mums tāpēc netiek vairāk izpriecu baudīt vai vairāk padarīt.
Beidzot šis gads pagāja. Atkal rēca anihilators. Atkal mūsu kabīnes pagriezās, virpuļošana apstājās, mēs, inerces dzīti, spiedām uz grīdu, kas zaudēja ātrumu. Tad, divdesmit piektajā bremzēšanas dienā, mūsu ātrums jau bija tik mazs, ka mēs spējām tuvoties Lukrēcijam.
Cilvēce bija aizvirzījusies no Saules sistēmas jau piecdesmit gaismas gadu attālumā. Protams, bija jau arī dažas ekspedīcijas aizlidojušas tālāk. Rekords toreiz bija simt divdesmit gaismas gadu attālums no Zemes tām raķetēm, kas jau atgriezušās. «Drosmīgais Ērglis» pašlaik atradās divsimt gaismas gadu attālumā, ja vien nebija avarējis, bet līdz tuvākajai stacijai tam bija jānokļūst tikai pēc desmitiem gadu.
Kamēr mēs ar gaismas ātrumu traucamies telpā, uz Zemes laiks iet četrpadsmit reizes «ātrāk». Rit gadsimti. Un jo tālāk mēs attālināmies no Zemes, jo grūtāk mums nākas sazināties ar to, jo ilgāku laiku mums tas prasa. Noraidiet signālus no Zemes vistālākajai stacijai, un atbildi varbūt sagaidīs jūsu mazbērni, bet varbūt arī tikai mazmazbērni. Aizlidojiet pats, – paies pusgadsimts. Par laimi jums lidojumā tas izliksies četrpadsmit reizes īsāks, un jūs novecosiet tikai par trīsarpus gadiem. Savādāk jau lidojumi prasītu veselus mūžus. Bet, dodoties tāllidojumā, neceriet vairs sastapt dzīvus tos, kas palikuši mājās.
Taču šī kolosālā lode piecdesmit gaismas gadu rādiusā ir gandrīz pilnīgi izpētīta. Precīzi ir konstatēta katra sistēma un planēta, noteiktas dzīvības eksistēšanas un tās formu problēmas, kā arī to noderīgums cilvēcei. Pašreiz šajā milzīgajā lodē, caur kuru lidojums ar gaismas ātrumu prasa gadsimtu, ietilpst jau vairāk vai mazāk kolonizētas sistēmas. Uz katras zvaigznes sistēmas tagad ir mūsu kosmiskās stacijas, atšķirīgas gan pēc iedzīvotāju skaita, gan nozīmes.
Vispār tagad cilvēku skaits sasniedz sešus miljardus [6] , no kuriem apmēram trešdaļa nedzīvo uz Zemes. Liela daļa no tiem mīt uz dažādām kolonizētām planētām, kuras izrādījās piemērotas cilvēka dzīvei vai arī kuras izdevās piemērot. Tāda planēta, piemēram, ir mūsu Teriuss. To sāka kolonizēt ap divsimt gadu pēc kosmiskās ēras sākuma. Tolaik planētas atmosfēra saturēja indīgas gāzes, bet tad uz tās uzliesmoja mākslīgi ugunsgrēki, kas plosījās vairākus gadus, un gāzes sadega – saistījās ar skābekli un nosēdās zemē. Tagad uz Zemes tātad dzīvo četri miljardi cilvēku, bet kādreiz to bija vairāk – ap simt gadu pēc kosmiskās ēras sākuma – pieci miljardi, taču toreiz toties nebija kosmosā tikpat kā nevienas prāvākas kolonijas.
Tā kā lidojums vienas sistēmas robežās ilgst ne vairāk kā dienu, vai, lielākais, divas, bet starp sistēmām parasti piecus, sešus vai septiņus gadus, kas kosmosa kuģī paiet pusgada laikā, tad dabiski, ka katrā sistēmā rodas it kā sava valsts, kas tikai reti sazinās ar blakusvalstīm. Un kā nu ne! Noraidi radiogrammu uz kaimiņu sistēmu, bet atbildi vari cerēt saņemt tikai pēc piecpadsmit gadiem. Bet ja sadomāsi pats aizbraukt, atgriezies sastapsi savu piecus gadus veco dēlēnu jau apprecējušos. Un, ja no tālākajām sistēmām sadomāsi apciemot Zemi, tad pats garlaikosies raķetē piecus gadus un nekad vairs neredzēsi tuviniekus dzīvus. Tādējādi varenā telpa sašķēla cilvēci trīstūkstoš lielākās un mazākās valstiņās, kas visas bija gandrīz patstāvīgas, ar savu neatkarīgu valdību, enerģētikas sistēmu, raketofloti un pat valodu.
