Cilvēces uzbrukums kosmosam nespēj turpināties tikpat strauji kā agrāk. Vadīt to no Zemes kļūst neiespējami, vai arī tas prasa tik daudz laika, ka stipri kavē došanos uz priekšu. Zeme pārvēršas par pasīvu vērotāju. Visu izšķir priekšējās līnijās, bet tur trūkst cilvēku, kurus piegādāt no Zemes kļūst arvien grūtāk. Bet savstarpēji nošķirtajās sistēmās jau tagad sāk veidoties jaunas tautas veco vietā. Gadu simtos šo tautu valodas sāk atšķirties cita no citas pēc izrunas, ja arī rakstība paliek vecā. Un daudzkur vietējā valdība izdomā piemērot rakstību jaunajam dialektam. Tā uz veco valodu bāzes veidojas jaunas valodas. Pagaidām gan vienas pamatvalodas divas sistēmas vēl spēj saprasties, bet manuprāt drīz vairs tā nebūs.
Vidēji šajās republikās dzīvo katrā pusmiljons cilvēku, bet dažās lielās kolonizētās planētās (tādu ir piecas) dzīvo divi līdz pat seši simti miljonu cilvēku. Citās, mazās sistēmās pat tikai daži desmiti tūkstošu, daži tūkstoši vai pat simti. Lukrēcijs bija viena no šādām stacijām – liela mākslīga planēta, kas divos Zemes gados apriņķoja savu sauli. Tā bija milzīga sintētiskā betona būve, kas traucās telpā. Uz Lukrēcija dzīvoja trīsdesmit tūkstoši cilvēku, kas runāja, kā mums likās, izkropļotā spāņu valodā.
Tā, lūk, tagad ir izkaisīta cilvēce Visumā, kaut gan divas trešdaļas cilvēku joprojām dzīvo uz māmuļas Zemes. Valstis uz Zemes pamazām sakusa, zaudēja savu nošķirtību un kļuva it kā par Zemes autonomiem apgabaliem, kādi pastāv arī tagad. Un tas viss sasniegts kosmiskās ēras piecsimt gados!
Es neesmu rakstnieks, bet gan kosmobiologs un ārsts, tāpēc mana valoda ir neveikla, vēstījums negluds, bet es centīšos šeit pastāstīt, kas ar mani notika pēc tam, kad es pēdējo reizi uzmetu acis Teriusam. Ne jau katrs cilvēks atmet ar roku cerībām redzēt tuviniekus un līdzīgi gaismas staram traucas telpā. Un ne jau katru cilvēku, kas to tomēr dara, sagaida tik dīvains un pārsteidzošs liktenis, kā mani. Tieši tāpēc es gribu jums to pastāstīt, liekot pirkstus uz rakstāmmašīnas taustiņiem [7] šeit, uz mūsu dārgā Buenosa, kur esmu pavadījis trīsdesmit gadus un sasniedzis absolūto vecumu astoņdesmit piecus gadus, bet relatīvo – piecdesmit astoņus.
Lukrēcieši mūs draudzīgi uzņēma un ierādīja nākamās darba vietas. Es kļuvu par kosmobioloģiskās laboratorijas līdzstrādnieku, bet Augustino kosmodroma medpersonāla sastāvā pārbaudīja veselību kosmonautiem. Tā mēs sākām te dzīvot. Dzīve te nebija slikta. Kā nelielā pilsētiņā. Bet drīz man tā apnika tāpat kā lidojums. Pie velna, – domāju, – kāpēc tad es vispār braucu prom no Teriusa? Domāju, ka te būs citāda dzīve, romantiska, piedzīvojumiem bagāta, bet te jau notiek mazāk interesanta, kā tur, uz Teriusa.
Un kādā reizē es tā noskaitos, ka pieprasīju, lai mani sūta kosmiskajā ekspedīcijā. Un tieši tolaik no Lukrēcija gatavoja kosmisko lidojumu uz sistēmu A-lambda, ko mēs tā arī saucām: Alambda. Mani uzņēma šīs ekspedīcijas kandidātos. To izdzirdis, arī Augustino pieteicās ekspedīcijā. Mēs taču bijām nešķirami draugi. Es pats nezinu, kas man neļāva dzīvot mierīgi uz vietas. Kaut kādas neremdināmas ilgas pēc dēkām, vai kas tamlīdzīgs. Es pilnīgi nespēju tās pārvarēt. Tā mēs abi, es un Augustino, kļuvām ekspedīcijas kandidāti.
Mēs iepazināmies ar citiem mūsu gaidāmajiem biedriem. Starp tiem man sevišķi iepatikās kāds jauneklis, apmēram manā vecumā. Viņš bija mehāniķis, interesējās par tehniku un bija apguvis raķešu mehāniķa specialitāti, tāpat kā mans tēvs. Viņa vārds bija Harvejs [8] Ponteaddželo. Tas bija neiedomājami dēkains, bezbēdīgs un jautrs cilvēks. Viņš bija spēcīgs, samērīga auguma brunets. Mēs ar Harveju tā sadraudzējāmies, ka viņš kļuva trešais mūsu grupiņā – es, Augustino un viņš. Augustino, Harvejs un Osvaldo. AHO. Mēs pat tā šur tur parakstījāmies, ja runa bija par mums visiem trim. Aho. Tie bija jauki laiki.
Mēs viens no abiem pārējiem neko neslēpām. Tāpēc man bija labi zināmas visai smieklīgās Harveja mīlas dēkas. Šajā jomā viņš bija tikpat bezbēdīgs, kā visur citur. Šeit, uz Lukrēcija viņam bija divas meitenes, un mēs nevarējām valdīt smieklus, redzot, kā viņš pūlas izšķirties par vienu vai otru. Harvejs bija skaists. Viņš bija gudrs, jautrs un patīkams cilvēks. Un abas meitenes gribēja pārvilkt viņu savā pusē. Un Harvejs mierīgu sirdi palika iemīlējies abās. Viena bija pedagoģijas studente, otra jauna agronome. Jā, uz Lukrēcija bija dārzi!
Bet tad sāka komplektēt lidojuma brigādi. Un Harvejam bija jāatvadās no abām. Tad mēs saņēmām briesmīgu triecienu. Medicīniskais filtrs nelaida cauri mūsu Augustino. Viņam esot pārāk vāja veselība! Lai kā Augustino lūdzās, viņu ekspedīcijā nelaida. Viņu izgāza paša kolēģi, tas pats personāls, kurā viņš strādāja. Mans augums bija liels, krūšu kurvis kā muca, sirds kā dīzelis, nekādas slimības manī neko nespēja apdraudēt. Mūs abus ar Harveju ieskaitīja komandā.
