Drīz vien mēs pametām labo Lukrēciju, kur biju nodzīvojis divus gadus, un izlidojām uz staciju Betta-26, no kurienes bija jānotiek ekspedīcijas startam. Harvejs atvadījās no abām savām daiļavām, mēs abi no nelaimīgā Augustino, un raķete atrāvās no Lukrēcija.
Lidojums uz staciju Betta-26 ilga septiņus gadus jeb pusgadu. Betta-26 toreiz bija viens no vistālākajiem kolonizētajiem punktiem kosmosā. Līdz sistēmai A-lambda palika no šejienes septiņi gaismas gadi jeb pusgada lidojums. Izpētītā lode toreiz vēl nebija rādiusā piecdesmit gaismas gadi, un A-lambda atradās pašā tās malā. Neviens kosmiskais kuģis nekad nebija ieradies šajā sistēmā. Bet no Bettas-26 kādas šīs sistēmas planētas spektrā bija konstatētas ūdeņraža un skābekļa līnijas. Mūsu ekspedīcijai bija jāizpēta, cik šī planēta piemērota apdzīvošanai. Mūsu kuģi pēc šīs planētas nosaukuma nosauca par A-lambda-3. Alambda-trīs. Tā bija planēta, tā bija ekspedīcija, tas bija kuģis. A-lambda-trīs. Un pilnīgi negaidot es kļuvu par kapteini Alambda-trīs. Man to paziņoja, līdzko mēs nolaidāmies uz Bettas-26.
Betta-26 bija pavisam neliela stacija, kas riņķoja lielā augstumā virs sistēmas Betta-2 sestās planētas. Šajā metāla un plastmasu lodē dzīvoja pusotra simta cilvēku. Stacijas priekšnieks bija liela auguma resnis skūtiem vaigiem un jau pasirmām ūsām.
– Osvaldo Mandoss? – viņš man jautāja, līdzko mani ieveda viņa kabinetā.
– Jā, – es atbildēju.
– Okei! – viņš teica. Priekšnieks, šķiet, bija anglis, kaut gan uz Bettas-26 runāja spāņu valodā. – Jūs esat iecelts par ekspedīcijas A-lambda-trīs kapteini.
– Kāpēc? – es apmulsu.
– Tāpēc, ka jums ir lieliski raksturojumi no Teriusa 256. universitātes un no darba vietas uz Lukrēcija. Jūs esat nosvērts, apdomīgs, pašsavaldīgs, noteikts, neatlaidīgs un tā tālāk!
Veltīgi es centos pierādīt, ka esmu bezatbildīgs dēkainis, nenosvērts cilvēks, kam nav pienākuma apziņas, neatlaidības, gribasspēka, ka esmu kašķīgs, ne ar ko neapmierināts, alkstošs pēc velns zin kā, cilvēks, kas neko nenoved līdz galam un visu pamet nepabeigtu, lai ķertos atkal pie kaut kā jauna, kas mani tajā brīdī aizrauj vairāk, ka esmu neapdomīgs un pārāk iespaidojos no apkārtējiem. Viņš man pateica, ka vajagot ņemt vērā kolektīva domas, un izdzina mani no kabineta.
Es esot apdomīgs, nosvērts un neatlaidīgs! Es par sevi domāju pavisam ko citu.
Mani iepazīstināja ar komandas sastāvu. Divus es jau pazinu – Harveju un Onariosu Dortikosu, kas atbrauca mums līdz no Lukrēcija. Mēs viņu cienījām viņa plašo zināšanu un gadu dēļ. Viņš bija jau padzīvojis vīrs, pliku pakausi, apaļu seju un sarkanu degunu. Onarioss Dortikoss bija ļoti nopietns un mums neizprotams cilvēks. Viņš neatbalstīja Harveja un manus bezbēdīgos jokus, un tāpēc mums viņš nepatika. Mēs viņu nesapratām, un viņš nesaprata mūs, bet citādāk viņš bija lielisks cilvēks.
Ceturtais bija vietējais no Bettas. Tas bija gadus trīsdesmit vecs simpātisks cilvēks, kurš prata sadraudzēties gan ar mums, gan ar Dortikosu un kalpoja kā tilts starp mums un viņu. Viņu sauca Leons Domingoss, viņam bija stūrains neveikls augums, un runājot viņš vienmēr smaidīja kaut kā savādi un lišķīgi, it kā lai pielabinātos sarunu biedram. Bet citādāk arī viņš bija nevainojams cilvēks.
Taču piektais ekspedīcijas loceklis mani galīgi pārsteidza un apmulsināja. Tā bija debešķīgi skaista meitene, tikko kā pabeigusi piecpadsmitgadīgo pavāru kursu. Viņas skaistumu es pienācīgi nespēju aprakstīt. Es, var teikt, gandrīz uzreiz iemīlējos viņā, viņas smuidrajā augumā, slaidajās kājās, apaļīgajos gurnos, smailajās krūtīs, maigajā kaklā, vijīgajās rokās, zeltainajos matos, dievišķīgajā sejā un galvenokārt, protams, jaukajā dabā. Viņas vārds bija Aminta Montegaljo.
Mēs visi pieci nākamās ekspedīcijas locekļi uzturējāmies blakus istabās, lai jau laikus iepazītu viens otru, daudz laika pavadījām kopā. Visu šo laiku notika ekspedīcijas sagatavošanas darbi: samontēja un pārbaudīja tāllidojumu raķeti, iepazīstināja mūs ar visām pieejamajām ziņām par A-lambdas sistēmu.
Uz Bettas-26 mēs pavadījām veselu pusgadu. Mēs ar Harveju pa vecam paradumam neko neslēpām viens no otra, un es zināju, ka viņa jaunākā mīlestība ir Bettas-26 dispečere, jauna un diezgan patīkama meitene. Es, savukārt, pastāstīju Harvejam par Amintu un, lai gan viņš kļuva tāds domīgs, no kā es nopratu, ka arī viņš nav vienaldzīgs pret Amintu, viņš man deva dažus padomus no savas bagātīgās pieredzes, kā labāk piekļūt viņai.
Pateicoties šiem padomiem, mēs ar Amintu drīz vien kļuvām labākie draugi. Vakarus mēs pavadījām kopā gan ļaudīs, gan vienatnē, kādu nu to varēja atrast te, uz lidojošas stacijas. Tā kā mēs bieži uzturējāmies mīlnieku iecienītās vietiņās, tad reiz pieķērām Harveju kaislīgi skūpstāmies ar jauno dispečeri. Un cik salds bija mūsu pašu pirmais skūpsts un tie, kas tam sekoja…
Beidzot mēs aizlidojām. Komanda, kuras sarakstu mēs varam še sniegt, iekāpa kuģī:
Osvaldo Mandoss 1. kuģa kapteinis 2. kosmobiologs 3. planetologs 4. ārsts
