Pēc brīža viņa piecēlās kājās un sāka visu rūpīgi apskatīt, cerībā uzzināt ko vairāk par šo pazemes pasauli. Smalkie kokgriezumi uz gultas kājgaļa izrādījās uzraksti svešā valodā, vismaz tā viņa nosprieda — nesaprotamie ķeburi atkārtojās un veidoja rindas kā tekstā. Tādi kā ķeksīši un svītriņas, līnijas un aplīši… Ja jau šī ir sveša zeme, kas atrodas visai tālu no Augšzemes, kā tas ir iespējams, ka viņa un argekļi runā vienā valodā? Jā, un kāpēc tie zvēri cits citam uzbruka? Un kas notika ar maniem vecākiem? Kā tas var būt, ka pēkšņi uzrodas tie zaļie kā-viņus-tur-sauca un vienkārši aizvelk uz sa-zin-kurieni! "Bet, ko tad tu būtu visu vasaru darījusi? Sēdējusi mājās un lasījusi grāmatas, nezinot, kur likties aiz garlaicības?" izaicinoši ierunājās Danas iekšējā balss, kas mudināja meiteni visu pieņemt par labu.
Viņu tirdīja lērums jautājumu, bet viņa mēģināja iztikt ar to, kas viņai šobrīd jau bija pateikts. Tātad: Apakšzeme, Pareģojums par viņu, jā, kā tad, — viņa izsmējīgi nosprieda, — četras zemes… Tas viss izklausās nereāli, bet savā veidā… ticami. Tālāk Dana vairs negribēja domāt, jautājumu bija pārāk daudz, un argeklis teica, ka atbildes būšot rīt, tātad vajadzēja būt pacietīgai un cerēt, ka viss turpināsies mierīgi.
Šajā brīdī kā melnais lietus mākonis piknika laikā Danai uznāca miegs, un viņa, pat nepaspējusi noģērbties, iekrita gultā. Varbūt tā arī bija labāk — vienkārši pagulēt, kamēr kāds atnāks, visu paskaidros, un viņa sapratīs, ko iesākt tālāk.
MaMMU? Dana sāka grozīties pa gultu. Tad uztrūkās sēdus un paskatījās apkārt.
Ak jā, pareizi… atskārtusi, ka joprojām atrodas istabiņā ar lielo, melno skapi, viņa atkal atlaidās guļus. Tomēr nekāda gulēšana nesanāca — aiz durvīm skanēja sarunas un čalas, turklāt sāka kurkstēt vēders. Kāpēc tad, kad varētu ilgāk pagulēt, saldo miegu vienmēr kaut kas izjauc?!
Brītiņu pagrozījusies gultā, Dana nosprieda, ka jāceļas vien augšā. Gribējās ātrāk kaut ko uzzināt. Klizmo, vai kā viņu tur sauca, teica, ka paskaidros, kas te notiek. Jā, paskaidrošana ir laba lieta.
Tā nu meitene izlīda no gultas un, piegājusi pie durvīm, nedaudz tās pavēra, lai neviena nemanīta paraudzītos, kas aiz tām notiek. Dzīvi sarunādamies, gar durvīm gāja argekļi. Argeklcs pārsvarā bija ar gariem, taisniem matiem, gan melniem, rudiem un blondiem, gan arī citās, neparastākās krāsās, piemēram, tumši violetiem. Grābekļiem līdzīgie nagi viņām bija krietni īsāki nekā vīriešiem. Dana atcerējās televīzijā redzēto sievieti, kura bija izaudzējusi visgarākos nagus pasaulē; toreiz viņa bija brīnījusies, kā ar tādiem var sadzīvot un vai tie nemaz netraucē? Uz argekļiem skatoties, neradās iespaids, ka garie pirksti kādam radītu neērtības.
Lēni un piesardzīgi atvērusi durvis, Dana klusi pievienojās gājējiem un ieraudzīja, ka visi dodas uz ēdnīcu, no kuras plūda patīkama smarža. Pazemes ala bija gaiša, kaut gan nekur nemanīja ne lukturus, ne sveces, kur nu vēl elektriskās spuldzes. Tas pats arī ēdnīcā — gaišs kā dienā bez kādiem logiem un lampām. Ēdnīcas vidū stāvēja lieli koka galdi, pilni ar dažnedažādiem neredzētiem ēdieniem — ziliem, pelēkiem, ar aizdomīgiem, sarkaniem punktiņiem, turklāt dažos traukos kaut kas ņudzēja, trīcēja un ļumēja!
- Iesaku salātiņus ar kerepiķiem, Danai blakus pēkšņi atskanēja Prizmo balss. Viņš, laipni smaidīdams, aicināja meiteni apsēsties. Labrīt! Kā gulēji?
- J-jā. Labrīt! Gulēju… labi. Ar ko ir tie salāti?
- Ar kerepiķiem. Tie ir tādi skābi auglīši, kas labi garšo ar majonēzi.
- A! Nu, tad lai iet ar tiem kerepiķiem! Dana apsēdās un pārsteigumā noelsās — tieši viņai blakus lielā stikla bļodā bija ķīselis, kurā peldēja kaut kas līdzīgs melnām skudrām!
- Lūdzu! Kad paēdīsim, uziesim augšā pie koka. Es tev sīki un smalki visu izstāstīšu.
Prizmo pasniedza viņai salātus. Tie bija gan skābi, gan sāļi, bet pēc kumosa norīšanas šķita, ka apēsts kaut kas ļoti silts. Lai gan izjūtas bija visai neparastas, tie tomēr bija diezgan garšīgi.
Kad brokastis bija paēstas, viņi piecēlās no galda un devās uz vietu, kur vakar bija šļūkuši lejā. Prizmo atvēra kādas sānu durtiņas, atklājot skatienam šauras akmens kāpnes. Pa tām viņi uzkāpa virspusē, kur Prizmo no kabatas izvilka aploksni. Sagaidījis, kad Dana bija beigusi vērot veco koku un apkārtni un pilnībā bija pievērsusies argeklim, viņš sāka stāstīt.
- Tātad, kā jau tu vakar dzirdēji, te senos laikos Apakšzemi radīja četri dievi, kas bija cēlušies no Uguns, Debesīm, Ūdens un Zemes. Katrs no viņiem pārvaldīja savu Apakšzemes daļu. Toreiz te vēl neviens nezināja par tādu Augšzemi. Kā jau parasti, katrs vēlējās sev lielāku daļu un varu, un tāpēc dievu starpā bieži radās nesaskaņas. Līdz dievi uzzināja, ka pastāv vēl tāda Augšzeme. Tur, augšā!
Viņš pacēla pirkstu pret mākoņiem, liekot saprast, ka aiz dīvainajām sarkanmelnajām debesīm atrodas viņai tik pierastā pasaule ar zaļu zāli, sauli dienā un mēnesi naktī.
