- Es esmu šeit, lai atmodinātu Sargātājus, un, ja es to varu darīt tikai ar tavu atļauju un ciešā uzraudzibā, tad šaubos, vai mēs pagūsim laikā, viņa paskaidroja. Un, jā, tas, kur mēs bijām, ir saistīts ar Cetata Sargātāju.
- Kā tu…?
- Šis pienākums ir uzdots man, un man ir jāspēj rīkoties arī pašai. Izsakot šos vārdus, viņa beidzot sajutās atvieglota, viņa bija atradusi atbildi, ko visu laiku meklēja. Līdz šim viņa bija dzīvojusi mierīgi vecāku paspārnē un bija pieradusi, ka viss ir vienkārši, bet nu vairs tā nebija. Līdz ar piedzīvojumiem un visu pārējo nāca arī pienākuma un atbildības apziņa. Tagad pagaisa arī visas smagās domas, kas jau labu laiku bija noslogojušas viņas prātu. Pārsvarā tie bija jautājumi "Vai man izdosies?", "ļa nu kaut kas noies greizi?", "Vai maz es spēšu?". Nu viņa jutās vieglāk nekā sākumā, kad bija uzzinājusi par Pareģojumu, par savām spējām un visi apkārt viņu uzskatīja par svarīgu personu.
- Nav pareizi, ka man visu pienes kā uz paplātes. Man jāsāk pašai kaut ko darīt, Dana nobeidza savu runu.
No jauna iestājās klusums. Neviens argeklis neiedrošinājās bilst kaut vārdu. Arī Prizmo klusēja. Viņš vēl nezināja, ko teikt, bet Dana visu savu sakāmo bija izteikusi.
- N-u labi, Prizmo beidzot ierunājās.
"Vai nebija par skarbu?" Dana pie sevis prātoja, raugoties Prizmo sejā, kas vēl aizvien bija samulsusi.
- Malacis, Dana! iesaucās Džims, lai tikai pārtrauktu neērto klusumu. Tas ir īstais gars, lai mestos piedzīvojumos!
- Piedod. Varbūt es tiešām centos tevi pārāk nosargāt un visu kontrolēt, Prizmo klusi teica. Tā jau ir — kas sargā, reizē arī ierobežo.
- Nevajag atvainoties. Varbūt sākumā tā bija arī labāk. Tā teikt, kamēr es te pie visa pierodu, Dana noteica.
- Tobrīd tu man ļoti atgādināji savu māti — pārgalvīgu un uzņēmīgu.
Apkārtējie tikmēr sarosījās un atgriezās pie savām gaitām — noklausīties privātas sarunas neviens negrasījās.
- Kā viņi nokļuva te? Nu, mani vecāki? Dana ievaicājās un apsēdās atpakaļ pie galda.
- Abi nesen bija precējušies, ceļoja prieka pēc. Kā gadījās, kā ne, viņi bijuši tajā Briežu ciemā un nejauši kļuvuši par lieciniekiem, kā bariņš žļarkālu velk ezerā pūķi, kas bija ieklīdis Latvijas teritorijā. Pūķi Augšzemē mēdz gadīties, īpaši austrumu valstīs, ja es pareizi atceros, bet ne jau tavā dzimtenē. Tā nu viņi abi, jauni un pārgalvīgi jaunieši būdami, sekoja… Danai likās jocīgi, ka Prizmo nosauca viņas vecākus par jauniešiem. Viņa tikai tagad aptvēra, cik Prizmo patiesībā ir vecs. …un nokļuva pie Laika koka. Es tieši tobrīd gaidīju transportu, lai dotos uz Drūbļu ciemu, jo gariņi visu laiku taisīja caurumus manās biksēs…
- Pag, tu teici — gariņi? Kā mājas gariņi? Dana viņu pārtrauca.
- Jā. Agrāk Apakšzemē to bija papilnam. Katrā mājā un alā, bet pēc tam lielākā daļa pārcēlās uz Augšzemi… Tā, kur es paliku? Vārdu sakot, tā nu es tur stāvēju un pirmais satiku tavējos. Izrunājāmies gari un plaši, tad viņi devās atpakaļ. Pēc tam regulāri nāca šurp, apciemoja mūs un vispār ceļoja apkārt. Pa trim jūsu gadiem līdz tavai dzimšanai paspēja apbraukāt visus Fortūnijas nostūrus. Ak, ko tik viņi te nesadarīja! Es ļoti pārdzīvoju, kad uzzināju, ka viņi gatavojas atvadīties uz visiem laikiem un atteikties no visām šīm atmiņām, Prizmo skumji nopūtās.
Dana sajutās ļoti vainīga, ka viņas dēļ vecāki atteikušies no kaut kā tāda. Prizmo pamanīja meitenes sejas izteiksmi, tāpēc turpināja:
- Viņi to darīja ne tikai tevis dēļ, bet arī savam mieram. Netona piekritēji varēja viņus uzmeklēt un nezin ko nodarīt. Ja mēs te par to runājam, tad es brīnos, kāpēc neviens neuzrodas tagad.
Dana atcerējās, ka Prizmo bija viņu par tiem jau brīdinājis. "Bet varbūt Netona piekritēju vienkārši vairs nav?" viņa prātoja. "Varbūt nemaz nav nozīmes tā satraukties?"
- Tā tikai trūka! Netona fani, kas te skraida apkārt! nopurpināja Nokss, kas visu laiku bija klusējis, kamēr Dana ar Prizmo runāja par viņas vecākiem. Pa to laiku viņš piedevām bija izēdis pēdējo šķīvi ar desmaizēm un, nosmērēdams savu purnu ar pienu, iztukšojis arī visu lejalu bļodu. Sušķis!
- Bez Netona piekritējiem te apkārt var klejot arī pūķi un citas bīstamas radības, kurām uzskriet virsū nebūtu īpaši gudri. Tā tikai izskatās, ka te viss ir tukšs un nedzīvs, Prizmo skaidroja.
- Protams. Bet, lūdzu, tici man — lai ietu kur iedama, lai darītu ko darīdama, es noteikti uzmanīšos un sargāšu sevi! Dana smaidīdama noteica.
- Labi, labi, bet varbūt tagad tu man tomēr pateiksi, kur jūs bijāt, kur plānojat iet un ko paveikt? Prizmo mocīja ziņkāre.
- Es jau varu pateikt, tikai šaubos, vai tu būsi iepriecināts, viņa brīdināja, un par šādu Danas atbildi Prizmo sajūsmā nebija.
- Ja vajag kādu palīdzību… viņš iesāka.
- It kā nē… Dana iesāka un palūkojās uz Noksu. Ja nu vienīgi kādus pārtikas krājumus derētu savākt un kaut ko, kur to visu salikt.
- Nevis kādus, bet lielus, Nokss iesaucās.
- Jā, vai ne? Un tas viss jāstiepj būs man.
