- Paskat, kofots! koks pēkšņi iepriecināts iesaucās. Un cilvēks? Kādas patīkamas pārmaiņas. Nemaz nebūtu domājis, ka šurp kāds atnāks. Šeit taču bez pūķiem neviena nav. Ko tad jūs te darāt?
- Noks? Dana jautājoši pavērās uz kofotu, cerot, ka viņš zinās, kāpēc šis koks dzied un runā.
- O, Dana! Tu arī atnāci? Cik jauki! Nokss šķita gluži kā no miega pamodies.
- Kas tas tāds? Dana pikti norādīja uz koku.
- Tas ir Hapitors, Nokss vienkārši paskaidroja.
- Jā! Tā mani sauc, koks apstiprināja. Starp citu, vai pirms ienākšanas šeit kājas noslaucījāt? Hapitors piebilda un apdullinoši iesmējās. Dana tikai pēc laika saprata, ka tas bijis joks. Viņa skābi pasmaidīja, bet pats koks par savu joku turpināja skaļi smieties. Tas, protams, bija interesanti — koks ar humora izjūtu!
- Nu ja. Mani sauc Hapitors. Es esmu koks! viņš mazliet iepazīstināja ar sevi un ieturēja pauzīti, it kā gaidītu smieklus vai kādu citu reakciju. Man tāds ieradums. Kad nav, ko darīt, tad cenšos kaut ko izdomāt — ciemiņus pasaukt vai ko tādu.
Dana atkal paraudzījās uz kofotu, gaidot, kad viņš beidzot pastāstīs, kas te notiek.
- Ko? Tu nepazīsti Hapitoru? Nokss atbildēja uz Danas skaļi neizteikto jautājumu un palūkojās uz viņu ar lielām un izbrīnītām acīm.
- Jūties pārsteigts? Dana viņam atbildēja un sašķobīja seju.
- Ak jā! Pareizi. Mūždien aizmirstu, ka tu nāc no Augšzemes. Nu… tas ir Hapitors, viņš… Nokss nevarēja atrast piemērotus vārdus.
- O, o! Ļaujiet man! Man patīk stāstīt par sevi. Bet tas nenozīmē, ka esmu lepns. Nē, vienkārši, esot vienam, sevi ar kaut ko jānodarbina. Vārdu sakot, es esmu koks, kas šeit dirn jau kopš dievu laikiem. Mani te iestādīja, lai es ar savu muldēšanu izklaidēju Cetatu. Ha, tie tik bija laiki! viņš kļuva sapņains, tomēr tūliņ attapās un atgriezās tagadnē. Tā nu sanāk, ka zinu un pārzinu itin visu! Nu, labi, ne gluži visu, bet daudz ko, kas noticis un notiek šeit, Uguns zemē.
Šķita, ka Hapitors nekad neapklusīs. Viņš tikai runāja un runāja, un runāja, un nelikās ne zinis par to, ka beigu beigās neviens viņā vairs neklausās. Dana ar Noksu saskatījās. Koks Danu tiešām smīdināja, bet ne jau ar saviem jokiem.
- Varbūt, dzīvojot te viens pats gadsimtiem ilgi, viņš ir nedaudz nojūdzies, bet Hapitors tiešām zina daudz ko. Viņam ir liela dzīves pieredze — kā nekā viņš šeit tiešām ir bijis jau kopš dievu laikiem, Nokss paskaidroja.
Tikmēr Hapitors turpināja stāstīt kaut ko par arbūziem un trusīšiem, līdz pēkšņi apklusa. Dana to nebija gaidījusi. Piepeši iestājies klusums lika visiem justies neomulīgi.
- Tev, tev… lielais pļāpa vairs nespēja izdvest ne vārdu.
- Kas? Dana centās palīdzēt.
- Tev…
- Ko? nu jau abi ar kofotu viņi reizē iekliedzās. Kas tik īpašs varētu būt atgadījies, ka licis apklust Hapitoram?
- Gredzens! koks beidzot dabūja pār lūpām.
Dana jau grasījās prasīt, par ko viņš tagad runā, bet
tad atcerējās, kas viņai uzmaukts pirkstā.
- Ak tas! Dana pacēla savu kreiso roku.
- Kur tu to dabūji? Hapitors izskatījās ne tikai izbrīnījies, bet pat nedaudz nobijies.
- Mežu lokā, kādā vecā alā, Dana paskaidroja. Šķiet, ka tas Hapitoru nedaudz nomierināja.
- Tātad tu neesi Wallo radiniece? viņš gribēja zināt.
- Kas? Dana pārvaicāja.
- Kas ir ar Wallo? iejautājās arī Nokss.
- Kas ir Wallo? Dana nepacietīgi iesaucās. Viņai jau sāka apnikt nekā nezināšana un nesaprašana.
- Wallo ir Noora dēls, Nokss paskaidroja.
- It kā tas man kaut ko izteiktu! Dana atcirta.
- Wallo, Noora dēls. Noors bija Gaisa dievs, Cetats — Uguns dievs, Gaija — Zemes dievs un Tuārs — Ūdens dievs. Wallo ir liels burvis. Apdāvināts puika. Ne vienu vien burvi izskolojis. Apakšzemes vēsturē viņam ir liela loma. Lasiet Fortūnijas vēstures otro sējumu, tūkstoš trīssimt sešdesmit devīto lapaspusi. Pie sevis nosmējis par savu izcilo atmiņu, viņš turpināja: Stāsta, ka šis vēl joprojām esot dzīvs, atradis sev mājvietu kaut kādos Himi-Dumi kalnos Augšzemē. Kur tādi ir, nezinu, bet es uzreiz atcerējos vienu gadījumu. Neatceros vairs, kurš gads tas bija, bet garlaicīgi tolaik nebija. Pūķu kalnā gadījās liels nogruvums, mani šeit uz pāris dienām apraka kopā ar vēl duci citu ļautiņu… koks atkal sāka savā nodabā runāt par saviem piedzīvojumiem.
Dana palūkojās uz "M" burtu gredzenā. Kā gan viņai tas līdz šim nebija ienācis prātā! Tikpat labi tas varēja būt arī "W". Viņa apgrieza gredzenu otrādi un pie sevis nosmēja. Tātad tas varēja būt Merlina gredzens, bet tikpat labi — kāda VVallo, par kuru Dana zināja tikai to, ko viņai pastāstīja patoloģiskais pļāpa Hapitors.
"Bet kā tas var būt, ka Mcrlinam bijis tāds pats gredzens? Vai tā var būt sakritība?" Dana prātoja, vēl joprojām lūkojoties uz gredzenu, kamēr vecais bērzs turpināja
tarkškēt.
/
- …Un tad man sāka rāpot virsū kazejs. Kā es viņam bliezu — to viņš ilgi neaizmirsa! Gredzens? Hapitors piepeši mainīja tēmu. Ko jūs vispār darījāt Mežu lokā? Kopš Sargātāju, tā teikt, iemigšanas tur nav visai…
