- Mēs, precīzāk, es gāju modināt vienu no Sargātājiem, Dana paskaidroja.
- Pagaidi, tu gāji pie Sargātāja? viņš pārvaicāja.
Danai atlika tikai pamāt.
- Vai, paskat tik! Pie manis ieradusies slavenība! Kurš tad tagad gads? Kā tas laiks skrien! Tad jau esat ieradušies īstajā vietā. Ja pareizi atceros, tad viens no Sargātājiem atrodas kaut kur šeit, to sakot, šķita, ka viņš smaida — viņa koka seja sagrumbojās vēl vairāk.
- Šeit? Dana ar Noksu vienlaicīgi iejautājās.
- Jā. Tā gan.
- Kur? Dana vaicāja.
- Kā lai es to zinu? Nav ne jausmas. Šo konkrēto vietu man tā ari nav izdevies pamest. Ha, ha! Sapratāt? Pamest. Kokam! viņš atkal sāka smieties pats par savu joku.
- Kā tas var būt, ka mēs te esam jau labu laiku, bet nav uzradies neviens pūķis? Dana mainīja tematu.
- Viņi pārsvarā dzīvo pa kalna apakšpusi. Šeit viņi vispār nenāk, jo es viņiem nepatīku un viņi nepatīk man. Vienreiz tāda nejaucība sanāca… O, tas man atgādināja vienu lietu. Tur, jums aiz muguras, bija "Sešu staru saeja" — redzējāt? Tā Cetats sauca savu vannas istabu. Iedomājieties — kurš normāls dievs noliek savu vannu vietā, kur ik pēc mirkļa kādam jāiet garām? Ak, kas tie bija par laikiem! Reiz, pēc vizītes Augšzemē, viņš līdzi bija paņēmis kaut kādu dzērienu. Diezin ko garšīgs tas nebija, bet efekts! Visi iemītnieki bija te sanākuši un, tā teikt, nomēģinājuši. Un ar to pašu arī visi bija gar zemi. Es pats, protams, arī pamēģināju. Garšoja briesmīgi, bet ne jau tas bija svarīgi, jo efekts… To nakti nav iespējams aizmirst. Tiesa, apkopēji noteikti ilgi neaizmirsa nākamo rītu. Ha, ha, nav labuma bez ļaunuma! viņš turpināja gremdēties atmiņās, bet Dana vairs nespēja novaldīt smieklus. Viņa, protams, saprata, par kādu dzērienu Hapitors runā, bet iztēloties kaut ko tādu kā piedzēries koks — tas bija kaut kas! To nu viņa gan būtu gribējusi redzēt.
- Tā, Dana, atkal kļuvusi nopietna, ierunājās. Tagad, kad mūs vairs neietekmē nekādas savādas dziesmas, mēs varētu doties atpakaļ. Dana bažījās, ka viņu prombūtni kāds varētu ievērot. Jo ilgāk viņi būs prom, jo lielāka iespēja, ka tas notiks, tāpēc meitene pagriezās uz promiešanu.
- Ko? Jūs jau prom? Žēl, bet ceru, ka ieskriesit vēl kādu reizīti. Nu, jūs jau saprotat. Tagad, kad neviens te nedzīvo, man tiešām kļūst vientuļi.
- Neuztraucies! Vismaz vienu reizi mēs te noteikti iegriezīsimies, Dana viņu nomierināja un kāpās atpakaļ.
- No tevis es ko tādu negaidīju — Dana pati labprātīgi solās nākt uz ne pārāk drošām vietām, Nokss ar sarkasmu noteica.
- Cerēji gan. Es tikai gatavojos pildīt savus pienākumus. Atceries, Hapitors teica — viens no Sargātājiem ir šeit!
- Iespējams, ka viens no Sargātājiem, Hapitors iespurcās, uzsverot vārdu "iespējams". Lai gan… Man šķiet, ka vairāk ir, nekā nav.
- Iespējams — tas šā vai tā nozīmē, ka vismaz vēl vienu reizi man te būs jāatnāk. Protams, ja tu nevēlies, vari nenākt, Dana vērsās pie Noksa.
- Jā, noteikti. Pirmkārt, es netaisos tevi vienu kaut kur laist, jo es pats ari gribu zināt, kas te notiek. Otrkārt, viena pati iedama, tu noteikti kaut ko saputrosi.
- Nu, paldies. Tu gan mani esi augstu novērtējis, Dana atteica, nespēdama noslēpt smaidu. Arī Nokss smaidīja.
- Un, treškārt, kā tu taisies izlasīt to, kas ir rakstīti uz Suzuluru akmens?
- Ak jā. Par to Suzuki es galīgi aizmirsu, Dana piebilda.
- Nevis Suzuki, bet Suzuluru, Nokss ar Hapitoru reizē izlaboja.
- Jā, jā. Kaut vai. Bet tagad gan labāk vajadzētu iet. Uz redzīti, Hapitor! Liels paldies par visu.
- Čau, čau! Pielūkojiet, ka neapmaldāties. Tiesa, man pašam gan nav ne reizi sanācis apmaldīties.
Dana ar Noksu pagrieza Hapitoram muguru, kas atkal kratīja zarus smieklos.
- Es noteikti nezinu ceļu. Patiesībā man nav ne jausmas, kā mēs te nokļuvām, Nokss čukstus piebilda, bet Pūķu kalna klusumā viņa čuksts izklausījās ļoti skaļš.
- Neuztraucies. Es atceros ceļu — vairāk vai mazāk. Tikai jācer, ka skapis no jauna nebūs pazudis.
- Tiesa. Es ari to nevēlētos. Ir jau vēls. Nedrīkst palaist garām vakariņas, Nokss noteica, tipinot Danai pakaļ pa putekļaino grīdu.
- Ak, tu un tavas ēdienreizes! tas bija viss, ko Dana spēja piebilst.
Pagāja laiciņš, līdz abi uztaustīja maģisko ieeju, kas veda atpakaļ uz skapi. Nonākuši istabiņā, abi brīdi pasēdēja uz Danas gultas. Tad Nokss pārtrauca klusumu ar teikumu, ko Dana jau bija gaidījusi:
- Es gribu ēst!
- Vai tiešām? Dana palūkojās uz viņu ar samāksloti lielām acīm. Tad viņa piecēlās no gultas un, pavērusi durvis, ieklausījās, lai pārliecinātos, vai ēdnīca vispār vēl ir vaļā. Jācer, ka Prizmo nav mūs meklējis.
- Man šķiet, ka Prizmo nebūs mūsu lielākā problēma.
- Ko tu ar to domā? Dana jautāja un palūkojās uz Noksu.
- Pati teici, ka būs vēlreiz jādodas uz Pūķu kalnu. Zini, kāpēc to sauc par Pūķu kalnu? Tāpēc, ka tur ir pūķi, un tas nozīmē, ka atrast akmeni un Sargātāju nevarēs tik viegli un ātri kā iepriekšējā reizē.
