- Par ēdamo var nokārtot, bet varbūt tomēr pateiksi, kurp dodaties? Zini, ja kas atgadās, mēs taču iesim tevi meklēt.
- Nu, labi. Tu noteikti zini par Hapitoru.
- Hapitors? Zinu, bet kā… Prizmo acīm redzami neredzēja tā saistību ar Uguns Sargātāju.
- Kā apgalvo Hapitors, viens no Sargātājiem atrodas Pūķu kalnā — nevis Baltajā tuksnesī, kā tu sākumā domāji, Dana skaidroja.
- Bet kā, pie velna, jūs tikāt kalnā pie Hapitora? Tur taču priekšā ir pūķi. Un pa kuru laiku? Prizmo iesaucās.
- Atkal sākas, Nokss nopūtās un nogrozīja galvu.
- Mums ir savs veids, kā tur nokļūt, nesaskrienoties ar pūķiem. Lielākā problēma ir visi tie labirinti un zemākie stāvi, kas gan ir pilni ar pūķiem.
- Kāds veids? to vaicāja Džims, kurš sēdēja netālu un jau labu laiku klausījās ar manāmu interesi.
- Manā istabā, Dana klusi iesāka, ir skapis, kas ik pa laikam uzrodas un pazūd. Caur to var nokļūt Pūķu kalnā tieši pie marmora balkona.
- Pagaidiet! Skapis — tas darbojas? iesaucās Vecais, kurš nemanot bija pienācis un arī klausījās viņu sarunu. Nu viņš lielām acīm lūkojās uz Danu.
- ļ-jā, viņa stomīgi atbildēja. Vai tas kaut ko nozīmē? viņa vaicāja Vecajam.
- Skaidrs, Vecais noteica, izbraucot ar garajiem pirkstiem cauri baltajai bārdai. Šo skapi pagatavoja Viola. Jūs taču noteikti atceraties Violas kundzi?
- Jā, protams. Viņa glabāja Medaljonu.
- Tātad skapis — biju gluži aizmirsis par to. Viola ilgi no manis slēpa, kam tas domāts. Tad kādā brīdī viņa teica, ka tas kļuvis bezvērtīgs un vairs nedarbojas. Es lūdzu, vai varu to dabūt. Viņa, protams, zināja, ka es vēlos uzzināt, ko tas dara, jo parastam skapim viņa tik lielu uzmanību noteikti nepievērstu, Vecais stāstīja. Tomēr man nekas neizdevās. Skapis tiešām nedarbojās, tāpēc es nobāzu to tālāk no acīm. Istabiņa, kur parasti neviens neapmetās, bija gana laba vieta… Tātad tagad tas darbojas? Vai drīkstu to apskatīt? viņš vaicāja Danai.
- Jā, protams, meitene atbildēja.
- Pateicos. Tagad esmu pārliecināts, ka ar Sargātāju meklēšanu jūs lieliski tiksit galā, viņš piebilda.
- Kāds skapis? Prizmo izmantoja iespēju iejaukties sarunā un izbrīnīts palūkojās uz meiteni, mēģinot atcerēties, vai kādreiz ir redzējis viņas istabā skapi.
- Tas ir garš stāsts, Dana nopūtās. Vārdu sakot, caur to var nokļūt Pūķu kalnā, un es ar Noksu gatavojos rīt turp doties.
- Jūs divi vien? Prizmo ievaicājās.
- Jā. Viņš izlasīs, kas ir rakstīts uz Suzluru akmens, Dana paskaidroja, norādot uz Noksu, un dzirdēja kādu nošņācam:
- Suzuluru!
- Vienalga. Jo mazāk būs gājēju, jo drošāk būs, kalnā esot, turklāt tad mūs tik viegli nepamanīs. Piedod, es zinu, ka tu arī labprāt nāktu, bet tev tagad ir kursi un jāgatavojas konkursam. Un kalnā tu man neko īpaši palīdzēt nevarēsi, ja vajadzēs ātri bēgt… Dana mierināja Prizmo.
- Nu, tad gatavosim jūs ceļam, Prizmo samierinājies pacilāti paziņoja. Apkārt atskanēja gaviles un aplausi.
Tika sameklētas somas, tajās tika salikti dažādi ēdieni, tad vēl kādas siltākas drēbes, virves ārkārtas gadījumiem, pāris nažu, sērkociņi un lukturītis.
- Lāpas varētu dot vairāk gaismas, bet tās ir neparocīgas, Prizmo prātoja.
Dana jutās visai pacilāta, un arī Nokss, šķiet, bija labā garastāvoklī. Drīz pēc tam ieradās Vecais un vaicāja:
- Uz cik ilgu laiku parasti skapis pazūd?
- Parasti uz dienu vai divām, Dana atbildēja un jautājoši palūkojās uz veco argckli, lai arī pati jau saprata, kas par lietu.
- Tieši tā. Kā jau nojaušat, tas atkal ir prom.
- Neraža, Nokss noteica. Nu, jācer, ka rīt tas atkal uzradīsies.
- Kā jau parasti, pašā nepiemērotākajā brīdī, Dana neapmierināti noteica un šķībi pasmaidīja.
Pēc pusstundu ilgas kravāšanās un kņadas viss pamazām norima, un viņa palika ar Noksu divatā savā istabiņā.
- Kāpēc tu neguli? Ir taču jau vēls, Nokss vaicāja meitenei, kad bija jau pagājis labs laiciņš, bet viņa turpināja sēdēt gultā, kaut ko gaidot.
- Dolona teica, ka vakarā atnāks, jo viņai esot kaut kas sakāms.
- Man tev jāteic, ka vakars jau ir cauri un nu klāt ir nakts. Ja viņa tomēr atnāks un ja tas būs tik svarīgi, tad viņa tevi pamodinās. Varbūt viņa vienkārši aizmirsa?
- Nedomāju, ka tik satraukts cilvēks, tas ir, argeklis, varētu aizmirst kaut ko sev tik svarīgu, Dana piebilda. Pēc brītiņa viņa tomēr devās gulēt.
.
— Ja skapis neparādīsies arī rīt, tad jūs varat jāt uz Pūķu kalnu ar serebriniem, Prizmo ieminējās, sēžot uz Danas gultas un lūkojoties uz to vietu, kur it kā vajadzētu atrasties melnajam skapim.
- Vispār laba ideja, Dana piekrita, atspiedusies pret galdiņu.
- Nē, Dana! Nokss iesaucās.
- Kāpēc nē? viņa pārvaicāja.
- Vienīgā ieeja kalnā ir no apakšas, un tur visur priekšā ir pūķi. Atceries, no kurienes viņi nāca ārā, kad devās uz slaktiņu?
- Jā, nesanāks.
- Kas nesanāks? Prizmo vaicāja.
- Vienīgais mums zināmais ceļš, kā iekļūt kalnā, ir tā apakšpusē. Un tur visur ir pūķi.
