Skapja, protams, arī nebija, un tas abus gaidītājus dzina izmisumā. Tiesa, nu viņi vairs netērēja laiku, sēžot istabā un gaidot, bet vairāk interesējās par Dolonas pazušanu. Kādā no gaiteņiem Dana noķēra Veco un izvaicāja par to, ko viņam bija teikusi Dolonas māte.
- Viņa teica, ka meitene jau vairākas dienas uzvedusies jocīgi. Visu laiku sēdējusi savā istabā un kaut ko rakstījusi dienasgrāmatā. Nekur nav gājusi, aizbildinājusies, ka jūtoties slikti, Vecais stāstīja. Aizvakar vakarā Levoita pēdējo reizi redzējusi meitu savā istabā guļam. No rīta viņas istabā nav bijis, bet trauksmi māte sacēlusi tikai ap dienas vidu, kad sapratusi, ka Dolonas vispār nekur nav. Istabā nav nekādu zīmju, kur viņa varētu būt pazudusi, drēbes un visas mantas vietā. Vienkārši izkūpējusi gaisā, Vecais ar nožēlu pabeidza.
- Vai jums ir kādi minējumi, kas ar viņu būtu varējis notikt? Dana vaicāja.
- Tiešām nezinu. Tika pārmeklēta plaša apkārtne pie izejas, bet arī tur viņas atstātas pēdas vai kaut kas cits netika manīts… viņš klāstīja, bet nepabeidza, jo viņus pārtrauca kāds argeklis, kas vērsās pie Vecā.
- Vai es varu ar jums parunāt par Violas kundzi? Argeklis likās visai noraizējies un uzstājīgs.
- Jā, protams. Lūdzu, atvainojiet, steidzamas darīšanas, Vecais atvainojās Danai un veicīgi aizgāja.
- Paldies par to pašu! Dana vēl piebilda un devās pie Noksa uz ēdnīcu, kur meitene bija viņu atstājusi.
- 0, ko ins fafeica? Nokss, pilnu muti piebāzis, vaicāja Danai, kad viņa bija atnākusi.
- Neko jaunu. Dolonas māte ievērojusi, ka meita pēdējās dienās uzvedusies jocīgi un nav runājusi ne ar vienu, Dana noziņoja. Tas arī viss.
- Tad nekā. Viņa ir vienkārši pazudusi.
- Tā gan… Dana nolieca galvu un apklusa.
Trīsdesmit otrajā šeit pavadītajā dienā Dana pamodās agri. Viņa mierīgi gulēja gultā, plati atvērtām acīm vērās griestos un apdomāja visu, kas bija pēdējā mēneša laikā noticis. Tā guļot un domājot, viņa pavadīja vēl aptuveni pusstundu, līdz beidzot pārlaida skatienu istabai. Viņa sastinga, ieraugot aizpildīto istabas stūri.
- Noks! Šķiet, mūsu sen pazudušais draugs beidzot ir atgriezies! viņa priecīgi iesaucās un izlēca no gultas.
- Ko? Kas? kofots, vēl joprojām pusaizmidzis, palūkojās Danas virzienā un arī ieraudzīja, par ko Dana ir tā satraukusies: melnais skapis visā savā godībā no jauna slējās viņu istabiņā.
- Rrrr! Nokss iesaucās. Es tevi gaidīju četras dienas! ČETRAS DIENAS! Un tu uzradies tikai tagad? -
Nokss mēģināja skapim iespert, bet šai mazsakarigajai darbībai sekoja kluss "auč", un Dana nolēma to nekomentēt.
- Prizmo noteikti priecāsies. Un Vecais arīdzan, Dana noteica un atvēra skapja durvis, lai pārbaudītu, vai tur iekšā viss ir tāpat kā parasti. Jā, virmojošā siena bija vietā, un tai cauri varēja samanīt pazīstamos sienas zīmējumus.
Dana saģērbās un izsteidzās meklēt Prizmo, jo tas bija lūdzis, lai meitene, pirms doties prom, viņam to paziņo.
Iebāzusi galvu ēdnīcā, Prizmo viņa nekur nemanīja, bet tobrīd šurp ar kādu argekli nāca Džims.
- Džim, nezini, kur Prizmo? Viņš taču nebūs jau savos kursos, ko?
- Cik man zināms, tad vēl ne — pārāk agrs. Varbūt viņš vēl guļ? Džims minēja un paraustīja plecus.
- Un kur viņš guļ? Dana nobrīnījās, ka ir te jau tik ilgi, bet nemaz nezina, kurā no telpām dzīvo Prizmo.
- Numurs piecdesmit viens, Džims noteica un devās tālāk uz ēdnīcu.
- Piecdesmit viens. Lai tā būtu, Nokss noteica un jau joza uz durvīm, kas veda uz argekļu guļamistabām.
- Divi, četri, seši, meitene pie sevis klusi skaitīja numurus uz durvīm. Nepagāja ilgs laiks, kad viņi sasniedza īstās durvis. Dana klusi pieklauvēja. Klusums. Dana pieklauvēja vēlreiz, uzstājīgāk, bet nekas nemainījās. Uz sekundi viņu pārņēma bažas — ja nu arī Prizmo ir pazudis. Dana nolēma iet iekšā bez uzaicinājuma.
Durvis klusi pavērās, atklājot skatu uz mājīgi iekārtotu viesistabu, kuras vidū bija mazs stikla galdiņš, tam apkārt vairāki pēc skata ērti klubkrēsli, bet visas sienas sedza grāmatu plaukti, kas bija līdz malām pilni ar visdažādāko literatūru, sākot ar plānām brošūrām, beidzot ar lieliem un bieziem sējumiem smalkos ādas vākos, kas lika plauktiem ieliekties no to smaguma.
- Nebūtu domājis, ka Prizmo ir tik kaismīgs lasītājs, Nokss klusiņām noteica, tuvāk aplūkojot plauktus.
