Danā lielāku interesi raisīja bufete blakus vēl vienām durvīm, kas, viņasprāt, droši vien veda uz Prizmo guļamistabu. Bufete bija pilna ar visādām piemiņas lietām, kā arī daudzām kārtīgi ietvaros saliktām fotogrāfijām. Par to, vai Apakšzemē fotogrāfijas ir vai nav ierasta parādība, Dana šobrīd nedomāja, viņai vienkārši bija interesanti vērot, kas tajās attēlots. Vienā bija redzams pats Prizmo, tikai daudz jaunāks, vienu kāju uzlicis kaut kam, kas stipri līdzinājās automašīnas motoram, kamēr rokās viņš cieši turēja lielu āmuru. Citā viņš bija kopā ar baru argekļu, starp tiem Dana pazina Džimu un citu ēdnīcā biežāk redzētu argekļu sejas. Vēl citā bija redzama Viola ar Veco. Šajā fotogrāfijā ierasto Prizmo plato smaidu nomainīja kautrīga nedrošība.
Pie vienas no fotogrāfijām Dana pakavējās ilgāk. Tajā Prizmo bija redzams kopā ar viņas vecākiem. Abi šķita tik jauni. Viņa neatcerējās jebkad redzējusi savus vecākus tik, tik… jaunus! Protams, mājās bija viņu bērnības un skolas laiku bildes, bet šī bija citāda. Te bija arī citi attēli ar viņas vecākiem, taču Dana nolēma to visu sīkāk apskatīt citreiz.
Pētīdama fotogrāfijas, viņa bija gluži aizmirsusi, kāpēc vispār nākusi šurp, bet nu atkal atgriezās īstenībā. Dana piegāja pie otrajām durvīm un pieklauvēja. Atkal klusums. Meitene iesaucās:
- Prizmo? Tu tur esi?
- Kas? Dana? Kas atgadījies? otrpus durvīm atskanēja neskanīga un miegaina balss.
- Domāju, ka gribēsi zināt. Skapis ir atgriezies, Dana atbildēja.
- Tiešām? Bija jau pēdējais laiks. Būs jūs kārtīgi jāpavada, aiz durvīm skanēja Prizmo balss. Tūliņ pēc tam istabā sākās rosība. Lai vismaz, kamēr vēl neesat ielīduši tajā skapī, kaut kas ietu pareizi. Tā teikt, manis kontrolēti, Prizmo piebilda, kam sekoja neliels smiekliņš.
Apkārtējie, redzot trijotni satrauktu un iepriecinātu soļojam pa gaiteni, uzreiz nojauta, kas gaidāms. Kad viņi nonāca pie Danas istabiņas, Vecais jau bija tur un taustīja skapi.
- Biju jau aizmirsis, cik tas skaists, Vecais sacīja atnācējiem un, pārlaidis roku pār kokgriezumiem, iebāza galvu skapī palūkoties uz virmojošo virsmu.
- Es nu gan te neredzu neko īpaši skaistu. Un tas jocīgi ož, Nokss nomurmināja. Vienu brīdi Danai šķita, ka Vecais Noksa teikto saprot, jo viņš par šiem kofota vārdiem dīvaini nosmīkņāja, bet, tūliņ atguvis nopietnību, viņš atkal pievērsās skapja izpētei.
- Nu, ko. Laikam nav vērts jūs ilgāk aizkavēt. Jums ceļš uz kalnu ir pilnīgi brīvs.
Pēc pusstundas, kad brokastis bija paēstas, sakravātās somas stāvēja pie skapja durvīm un teju puse no visiem argekļiem vienlaicīgi mēģināja ielūkoties Danas istabiņā, viņa uzsauca Noksam:
- Nu? Laiks doties?
- Novēlu jums veiksmi! Prizmo, panācis uz priekšu, sacīja un cieši apskāva Danu.
- Nav jau tā, ka mēs nekad vairs neredzēsimies.
- Mazums, kas tur var notikt. Tas tomēr ir Pūķu kalns, argeklis vēl bažīgi piebilda, tad atlaida Danu. Arī Nokss dabūja savu tiesu, kad Prizmo viņu kārtīgi sabužināja un papliķēja viņam pa muguru.
- Uz tikšanos! Dana noteica un iekāpa skapī. Virmojošā spoguļvirsma bija tāda pati kā agrāk, arī ainava aiz tās nebija mainījusies. Abi iznira tai cauri, nonākot gaitenī.
No balkona puses nāca karsts vējiņš, atgādinot par tuvējo tuksnesi.
- Ilgi nekavēsimies. Dosimies uzreiz pie Hapitora, Nokss ieteica un, paspraucies meitenei garām, jau skrēja pa tukšo akmens gaiteni. Dana viņam sekoja.
Hapitoru atrast nebija grūti. Tiklīdz abi tuvojās tā miteklim un koks viņus ieraudzīja, atskanēja viņa saucieni:
- Hci! Jūs tomēr icradāties! Man liels prieks, tomēr man jāatvainojas, ka nepagatavoju ne kafiju, ne tēju — tas varētu būt visai sarežģīti, sekoja arī kārtējais joks un ierastie, dobjie smiekliņi.
- Sveiks, sveiks, bet tu jau zini, kāpēc mēs ieradāmies, Dana uzreiz ķērās pie lietas, lai tikai koks no jauna nesāktu iedziļināties savos piedzīvojumos un pieredzē.
- Protams, zinu. Cetata Sargātājs. Kā es varu jums palīdzēt?
- Mēs tikai gribējām noskaidrot, vai tu tiešām nezini, kur tieši mūsu meklētais Suzuluru akmens varētu būt? Dana vaicāja, cerot, ka Hapitors tomēr varēs viņiem izlīdzēt.
- Ļaujiet man tā kārtīgi padomāt. Varbūt būs kaut kas kaut kad dzirdēts… bērzs nobubināja un brīdi ieslīga pārdomās.
Kamēr Hapitors domāja, Danai ik pa laikam šķita, ka
viņa dzird aizdomīgas skaņas gaiteņos sev aiz muguras.
Tas viņu uztrauca visvairāk, proti, ja nu pēkšņi uzrodas
zolofīti vai kādas citas neradības? Ko tad vini iesāks?
t
Pagaidām viss bija gājis tik labi un viegli, tāpēc Dana cerēja, ka tā tas būs līdz pat šīs misijas beigām.
- Cik nu atceros, tad ne akmens, ne pats Sargātājs nav šajā stāvā, bērzs ierunājās. Šaubos, vai arī augstāk. Visdrīzāk kādā no zemākajām ejām.
- No tā es jau baidījos, Dana nopūtās un apsēdās. Mums jādodas pie visiem tiem pūķiem, riskējot ar savu pēcpusi. Nav labi…
- Labi nav, piekrītu. Ja tikai mēs zinātu, kur tieši meklēt, tad varētu visu paveikt ātrāk, Nokss piekrita un nosēdās Danai blakus.
