- Draugi, savāciet visas šīs lietas ar lielu cieņu. Atnesiet visu, ko atrodat, uz mācītājmuižu, un es pieņemšu pareizo lēmumu. Mirušo piemiņas dienas priekšvakarā Vitbijas piestātnē mēs sarīkosim izpārdošanu. Tad arī sadalīsim un pārdosim šodien atrasto.
Runādams Demjurels smaidīja, bet viņa seja palika noslēgta un noslēpumaina. Visi ciema ļaudis kā padevīga draudze māja ar galvām. Zvejnieks iesaucās:
- Es piekrītu vikāram. Paņemsim visu, ko atradīsim, un pārdosim piestātnē!
Runādams viņš māja ar galvu, lai apstiprinātu savus vārdus.
Tomass pagriezās atpakaļ un uzkliedza:
- Tu piekritīsi arī bendem, kurš gribēs tevi pakārt. Tas, ko pārdosi, nebūs tas pats, ko tu savāc.
Zēns paskatījās uz Demjurelu.
- Vai tu paņemsi desmito tiesu no visa kā parasti?
- Neņemiet šo mazo mūdzi galvā! Viņš vienkārši ir pārāk slinks, lai palīdzētu, un pārāk ietiepīgs, lai vēlētos to darīt.
Bīdls bija pārsteigts pats par sevi. Viņš nebija domājis runāt; vārdi vienkārši bija uzradušies viņam mutē. Pūlis izrādīja piekrišanu, un Bīdls izrieza krūtis, pēkšņi juzdamies svarīgs. Viņam sāka svilt ausis, un tas lielā tīksmē paraustīja degunu.
Tomass pacēla no pludmales gludu, apaļu akmeni.
- Runa nav par darbu, Bīdl. Vēl viens vārds, un es nodauzīšu tev no degungala to kārpu. Kur tu biji tajā naktī, kad manu māti izdzina no mājas un māju nodedzināja?
Zēns atvēzējās, piemiedza vienu aci un tēmēja ar akmeni.
Kāda veca sieviete pamāja Tomasam ar roku, lai viņš liekas mierā, un klusu noteica:
- Pazūdi, Tomas! Sī nav īstā vieta un īstā reize. Liec vikāram mieru, citādi nonāksi tiesas priekšā.
- Es pazudīšu, bet atcerieties manus vārdus! Tam cilvēkam ir kāds plāns, un tas nav Dievam tīkams. Tas prasīs ne tikai jūsu dzīvību.
Zēna acis piepildījās ar dusmu asarām, un viņš trieca akmeni pret klinti.
Demjurels apmierināts uzsmaidīja Bīdlam un klusu teica:
Viņš var svaidīt akmeņus, cik grib, bet drīz vien redzēs, ka es varu valdīt pār ēnām. Nebūs ilgi jāgaida, kad viņa dzīvi pārņems tumsa.
Tomass pagriezās un pa oļiem devās prom uz dūņu un slānekļa strēli, kas izvirzījās no klints jūrā, atdalot līci no Briesmoņu klints. Zēns uzrausās augšā pa slānekli, pārkāpa pāri akmeņiem un pazuda meža aizsegā. Dusmas nerimās, un, lai neļautu vaļu asarām, zēns sāka klepot.
Tomasam Berikam bija trīspadsmit gadu. Visu dzīvi viņš bija pavadījis Torpā un nekad nebija nokļuvis tālāk par Vitbiju. Viņa tēvs pazuda jūrā lielā vētrā, kad Tomasam bija septiņi gadi. Zēns dzīvoja kopā ar māti mazā mājiņā, ko īrēja no baznīcas. Tā drīzāk bija pagaidu mītne, nevis māja. Apakšā atradās viena istaba, un augšā otra, pagalmā sausā ateja, ko viņi lietoja kopā ar triju citu māju iemītniekiem. Torpas un Pīkas ciemi piederēja vikāram. Katra māja, viesnīca, ferma un veikals maksāja viņam īri un desmito tiesu: viena desmitā daļa no visa nonāca pie Demjurela, un ciema ļaudis nekad nesaņēma atpakaļ ne penija.
Tagad Tomasam māju vairs nebija. Tēvs bija miris, māte slima, un zēns nebija spējīgs samaksāt īri, bet Demjurels nepazina līdzcietību. Soļodams pa Briesmoņu klints taku, zēns atcerējās, kā Demjurels un viņa ļaudis bija draudējuši: ja māte nesamaksās, tad pēc nedēļas viņus izliks no mājas.
Divas dienas vēlāk pēc tumsas iestāšanās Tomass izgāja no mājas, lai salasītu liedagā ogles. No krastmalas viņš saskatīja dūmu mutuli. Zēns skrēja atpakaļ uz ciemu un ieraudzīja, ka māja tumšajā naktī deg spožām liesmām. Tobrīd tai nejauši gāja garām Demjurels un Bīdls. Māte gulēja Līdleju ratos, pārklāta ar segu. Viņai blakus stāvēja Līdleja kundze.
- Neuztraucies, Tom, ar tavu māti viss ir kārtībā. Mēs viņu aizvedīsim uz slimnīcu. Tur par viņu parūpēsies, sieviete noteica.
Demjurels piebilda:
- Tev nu gan, Tomas, vajadzēja labāk pieskatīt manu īpašumu. Te nu ir skaidri redzams nomas noteikumu pārkāpums. Jums vajadzēs atrast citu vietu, kur dzīvot.
Demjurels sarauca vienu uzaci. Mutes kaktiņš labpatikā noraustījās.
- Pie manām cūkām vienmēr atradīsies vieta.
- Pie cūkām? iesaucās Tomass. Te tuvumā ir tikai viena cūka, un tā ir pats vikārs!
Zēns pieķērās kazenāju stublājam un vilkās uz augšu. Ērkšķi dūrās plaukstās, bet sāpes notrulināja plosošais niknums. Viņš atrada taku, kas veda cauri mežam un tad lejā uz līci.
Tomasam patika līcis. Tā bija jauka vieta ar mīkstām smiltiņām, bez oļiem. Starp akmeņiem virmoja brīnišķīgas, mierīgas lāmas,pilnas ar jūraszālēm, mazām zivtiņām un sarkaniem krabjiem. Tas bija teiksmains nostūris no senseniem laikiem par to stāstīja asinis stindzinošus stāstus un leģendas par karali Henriju un Robiņu no Slepkavu līča. Jomu ietvēra liels purvājs un milzum plašā jūra.
