Dažu pēdējo nedēļu laikā līcis bija arī viņa mājas. Kopš ugunsgrēka zēns mitinājās hobitu caurumā, lielā alā, kurā, kā ticēja ciema ļaudis, dzīvoja Torpas hobiti. Katram ciemam bija savs hobits: gars, kurš pieņēma maza vīriņa veidolu. Hobiti bija mazi, tumšbrūni radījumi ar lielām acīm, mazām ausīm un melnu, sarainu matu cekulu gluži kā Bīdlam. Tiem piemita burvju spējas, un tie mēdza izstrādāt jokus ar neuzmanīgiem cilvēkiem, kā arī ar tiem, kuri neatstāja viņiem ēdienu vai naudu.
Pīkas ļaudis runāja, ka Bīdls esot hobita dēls un ka viņš ieņemts, kad tā māte gulējusi aizmigusi uz Briesmoņu klints.
Hobiti vienmēr dzīvoja kādā caurumā vai alā jūras klintī. Runāja, ka tie spējot izārstēt visas kaites, sākot no vēdergraizēm un beidzot ar garo klepu. Garais klepus bija nogalinājis Tomasa vecāko māsu, kad viņai bija divi gadi. Viņa bija klepojusi un klepojusi vairākas dienas un naktis un beigās nomirusi. Māte stāstīja, ka klepus ir viņu nosmacējis un atņēmis dzīvību. "Nākamreiz, ja kas tāds gadīsies," viņa teica, "bērnu vedīšu pie hobita."
Visu ceturto dzīves ziemu Tomass klepoja, un, kad Zaļajā ceturtdienā pienāca viņa piektā dzimšanas diena, puisēns bija tik slims, ka nespēja paiet. Tēvs aiznesa dēlu pie hobita Vētru līcī.
Zēnu iezieda ar zoss taukiem un ietina brūnā papīrā, tad biezā segā. Tēvam vajadzēja noiet vienpadsmit jūdzes, nesot uz krūtīm piesprādzēto Tomasu. Kad viņi ieradās Vētru līcī, bija jau pēcpusdiena. Tēvs nostājās liedagā pie hobita alas un tumsā izkliedza burvju vārdus:
Hob! Hob! Puisēnam ir nelabs klepus. Atņem to, atņem to, atņem to!
To teicis, viņš iemeta alā penija monētu, pacēla Tomasu, trīs reizes iebelza viņam pa muguru un tad iebāza dēla galvu alas ieejā.
Tomass joprojām atminējās nelabo pelējuma smaku. Tumšajā, mitrajā alā mētājās pūstošs ēdiens, ko bija sanesušas vecās sievietes, kuras rūpējās par hobitu. Zēns dziļi ievilka elpu un sāka aizgūtnēm klepot. Viņš klepoja līdz nelabumam. Bet pēc tam vairs ne reizi neieklepojās.
Toreiz Tomass jutās vīlies. Mērots tik tāls ceļš, un viņš nebija pat ne ar acs kaktiņu ieraudzījis hobitu. Tik maziņš, lai nepamanītu, tas taču nevarēja būt. Alā tik tikko pietika vietas zēna galvai, kur nu vēl hobitam. Līdz pat Lieldienu priekšvakaram zēns bija pārliecināts, ka hobitu nav. Tomēr viņš nesaprata, kāpēc ir pārstājis klepot.
Tagad Tomass devās uz savām pagaidu mājām īstā, dziļā hobita alā. Domas par mātes slimību lika aizmirst kādreiz paša piedzīvoto. Viņam bija viss, kas nepieciešams: krastā izsviesti koki ugunij, papardes guļvietai, Demjurelam nozagti sveču gali un nabagu maize. Tomass Svētā Stefana baznīcā drīkstēja saņemt nabagu maizi. Katru nedēļu baznīcas skapītī viņam tika atstāts viens kukulis. Tā bija vienīgā žēlsirdības dāvana, ko zēns saņēma, un neko citu viņš arī nevēlējās. Tomass sev nosolījās, ka tad, kad būs iekārtojies, apciemos māti.
Tomass zināja, ka neviens no ciema ļaudīm, baidoties no hobita, nenāks tuvu alai līdz Mirušo piemiņas dienai. Zēns steidzās pa taku cauri mežam. Nogāze uz liedagu nebija stāva. Drīz vien koku aizsegs pašķirsies un skatienam pavērsies Beitauna un krasts.
Pēkšņi viņš mežā izdzirdēja tādu kā skrāpēšanos, it kā liels dzīvnieks asinātu nagus pret koku. Tas skrubinājās un skrāpējās pa labi, augstāk klintī. Zēns palūkojās turp, bet neko neredzēja. Tomass zināja, ka šajos mežos nav savvaļas suņu. Pēc brīža skaņa atkārtojās, tikai šoreiz aizmugurē un tuvāk. Nezināmais radījums bija nokāpis no koka un skrubinājās gar katru nākamo, kam gāja garām. Skaņa bija tāda, it kā kaķis skrāpētos gar šķūņa durvīm, lai tiktu klāt pelēm, tikai šoreiz tā bija skaļāka un radījums daudz lielāks.
Tomass paraustīja plecus un pacēla apkakli, lai aizsargātos no vēja, kas lauzās cauri kokiem. Tad viņš izdzirdēja kliedzienu. Tas bija tik skaļš, ka puikam gandrīz aizkrita ausis un aizrāvās elpa. Tomass sāka skriet uz alu.
Vajātājs tuvojās. Briesmoņu klints rīta salnā bija kļuvusi slidena, taču Tomass, skrienot pa taku lejā no kalna un lecot pāri sakņu mezgliem, arvien vairāk uzņēma ātrumu. Divdesmit jardu
Viņš pie sevis nosmējās un nodomāja: "Lai kas tas būtu, cilvēks vai zvērs, tas mani nenoķers."
Pēkšņi viņam priekšā, tikai dažas pēdas
Tomasa kājas no bailēm it kā ieauga zemē, un pār viņa pieri ritēja sviedru lāses. Dzīvnieks sāka pieņemt noteiktu veidolu un biedējoši pacēlās pāri zēnam. Kad pulsējošā ēna tuvojās, viņš juta, ka radījumu ietver spēcīga aura.
