Sakopojis beidzamos spēkus, Tomass pagriezās un skrēja uz kalnu. Drīz vien viņš izkļuva no meža un nonāca uz šauras takas, kas stiepās gar akmeņiem klāto virsotni. Tā atdalīja Briesmoņu klinti no līča. Zēns atskatījās uz kuģa vraku. Tagad liedags bija tukšs; tur stāvēja tikai viens vienīgs tēls mācītāja melnajā tērpā, kurš, pacēlis abas rokas virs galvas, turēja tajās mazu figūriņu, kas zaigoja rīta gaismā.
Mežā atkal atskanēja kliedziens un koka skrāpēšana ēnu radījums tuvojās.
Glābiņa nebija. Zēns bija iesprostots klints virsotnē. Aizmugurē atradās šausmīgais radījums un mežs, priekšā, simt pēdu zemāk, jūra. Augstu virs galvas vīdēja izrobotais mācītājmuižas Demjurela mājas mūris.
Krūmi takas malā sāka locīties, to zari tika norauti no stumbriem un uzsviesti gaisā. Neredzamais briesmonis jau bija nonācis mežmalā un atradās tikai dažas pēdas no Tomasa.
Tomass juta, kā briesmonis izsūc no viņa ķermeņa enerģiju un dzīvību. Apkārt tinās bieza migla. Tā ieskāva zēnu arvien ciešāk un ciešāk. Plakstiņi kļuva smagi, un puisēns nevēlējās neko citu kā vien gulēt. Viņš sapņoja vaļā acīm apkārtējā pasaule pagaisa, nedzirdēja arī jūras šalkoņu. Tumšas ēnas pavīdēja un atkal izgaisa;
smiedamās un klabinādamas zobus, pār viņu liecās izplūdušas sejas melnās kapucēs. Apdullušajam Tomasam šķita, ka migla paceļ viņu gaisā. Ķermeni sažņaudza tumša roka, un viņš tik tikko spēja paelpot. Šajā nomoda sapnī zēns pēkšņi ieraudzīja savu tēvu, kurš nakts tumsā cīnījās ar lielu vētru. Tēvam pār galvu gāzās milzīgi viļņi, un viņš grima arvien dziļāk jūrā.
Kaut kas tiecās zēnam pretī.
- Nāc pie manis, Tomas! Nāc pie manis! Satver manu roku; tā atbrīvos tevi no tumsas. Tā bija dziļā, siltā, mīļā tēva balss. Cīnies, Tomas, kā es tev tiku mācījis!
Tomass pacēla ļengano roku, pūlēdamies atvairīt melnos miglas vālus, kas nelaida viņu vaļā.
- Es nespēju… Gribu gulēt. Tikai gulēt, zēns tik tikko dzirdami izdvesa. Viņam nebija spēka. Ēnu radījums virpuļoja apkārt, satinot viņu tumsas valgos arvien ciešāk un ciešāk.
Negaidīti atskanēja apdullinošs sprādziens. Migla izzuda, un Tomass bija brīvs. Viņš ieraudzīja debesis, tad jūru un klintis. Zēns krita no simt pēdu augstuma uz klintīm.
Pēkšņi viņu aprija jūra, ādu apsvilināja ledusaukstais ūdens. Tomass grima arvien dziļāk, un apkārt virpuļoja zaļas jūraszāles. Zēns sajuta, kā elpa plosa plaušas, un izmisīgi pērās ar rokām un kājām, lai tiktu virs ūdens svaigajā oktobra gaisā. Tomēr viņam tas neizdevās. Ap kājām bija savijušās daudzās jūraszāles, kas klāja akmeņaino jūras dibenu. Tomass aizturēja elpu, cik ilgi vien spēja, līdz plaušas draudēja pārsprāgt. Tad viņš pārtrauca cīnīties ar ūdenszālēm un atgūlās viļņos. Garie mati pārklāja zēna seju kā maska.
Tomass pamodās savā hobita alā. Tumsā silti blāzmoja uguns, un viņš sajuta kārdinošu ceptas zivs smaržu. Viņa drēbes bija pakārtas pie uguns žāvēties.
- Ko? zēns klusu ierunājās. Viņš aplūkoja alu, kuru tik labi pazina, jo mitinājās tajā jau vairākus mēnešus.
-Kas?
Pie alas ieejas nočirkstēja oļi, un varēja dzirdēt tuvojamies zaglīgus soļus. Uz sienas parādījās tumša ēna, kas stiepās arvien garāka. Tomass ielīda atpakaļ zem noplukušās, pelēkās zirga segas un paslēpa galvu.
- Tu esi pamodies, vai ne? Tas bija vairāk apgalvojums nekā jautājums. Zēns lēnām atvilka no sejas segu, un viņa skatiens sastapās ar svešinieka acīm. Tas bija jauns vīrietis ar tumšu ādas krāsu un gariem matiem. Tie cirtās krita viņam līdz pleciem, un tajos mirgoja eļļas pilieni.
- Kas tu…? iejautājās Tomass. Bet jaunais vīrietis, viņu pārtraucis, atbildēja perfektā angļu valodā:
- Es esmu Rafa. Redzēju, kā tu iekrīti jūrā, un sapratu, ka esi nonācis ķibelē. Es izvilku tevi no ūdenszālēm. Viņa balss skanēja rāmi un mierīgi. Pēc brīža puisis pasmaidījis piebilda: Laipni lūdzu manās mājās!
- Tās nav tavas mājas, atcirta Tomass. Sī ir mana ala. Es to atradu pirms tevis. Un šurp nāku jau vairākus gadus. Zēns ciešāk ietinās segā un blenza uz Rafu piemiegtām acīm.
- Iespējams, man vajadzēja atstāt tevi jūrā; tad es varētu te dzīvot viens pats. Tomēr ceru, ka ne visi šejienieši ir tik nepateicīgi kā tu. Vai varbūt pārējie ir vēl sliktāki? Rafa iesmējās un apgrozīja zivi, kas lēnām cepinājās uz gara iesma, kuru viņš turēja virs uguns. Vai gribi ēst? Varbūt esi atēdies jūraszāles?
Tomass vienkārši priecājās par to, ka palicis dzīvs. Viņš atsauca atmiņā šārīta notikumus un atcerējās tumsas spēkus, kas bija tiekušies atņemt viņam dzīvību. Zēns iedomājās par radījumu, kurš bija vajājis viņu mežā, un atminējās sadursmi ar mācītāju Demjurelu pludmalē. Rafa redzēja, ka domās Tomass ir aizklīdis kur citur.
- Tu esi par jaunu, lai tik daudz domātu. Kāpēc tu mitinies šeit, nevis kopā ar savu ģimeni?
