Grūti atvairīt iespaidu, ka te mums darīšana atkal ar vienu no Lūkas beletristiskajām izdomām, kuras viņš ar apbrīnojamu mērķtiecību tik prasmīgi pielieto. Jo kā gan citāSi lai izskaidro faktu, ka pāiējie trīs evaņģēlisti šādu sarunu nemaz nepiemin, lai gan ar savu dramatisko norisi un morālo jēgu ta patiesi ir ļoti svarīga. Vienīgais izskaidrojums šeit varētu būt tāds, ka viņiem tā nemaz nebija zināma un to izdomājis vai nu pats Lūka, vai arī kāds no tiem, kas viņam sniedzis ziņas par notikumiem Golgātā.
Bet attiecībā uz Jēzus dzīves pēdējiem brīžiem ir kāds cits, varbūt pat vēl mīklaināks jautājums. Kā mēs jau zinām, Jēzus mācekļi pameta viņu Ģetzemanes dārzā un, kā no evaņģēliju tekstiem secināms, nebija kopā ar savu skolotāju viņa ciešanu stundās. Toties sievietes, kuras Jēzum nāca līdzi jau no Gafilejas, izrādījās uzticīgākas un drosmīgākas. Viņas sekoja Jēzum arī ceļā uz Golgātu un, līdz dvēseles dzīlēm satriektas, noskatījās, kā Jēzus mirst pie krusta.
To mēs uzzinām no Mateja, Marka un Jāņa evaņģēlijiem, bet Lūka atkal pārsteidzošā kārtā par šo jautājumu ij neieminas. Trīs pirmie evaņģēlisti raksta, ka sieviešu vidū bijusi Marija Magdalēna, kā arī Marija, Jēkaba Jaunākā un Jāzepa māte. Šajā ziņā viņu stāstījumi pilnīgi sakrīt. Jānis no viņiem atšķiras vienā ļoti svarīgā jautājumā, un proti, viņš apgalvo, ka pie krusta stāvējusi arī Jēzus māte, tāpat Jēzus mīļotais, bet vārdā nenosauktais māceklis.
Rodas jautājums: kurš runā patiesību un kā izskaidrojams tas, ka divi vecākie evaņģēlisti nepiemin tik svarīgu faktu kā pestītāja mātes klātbūtni? Šeit iespējamas trīs atbildes: tas darīts vai nu apzināti, vai aiz aizmāršības, vai arī tāpēc, ka Jēzus māte patiesi tur nav bijusi.
Mums ir pamats pieņemt pēdējo iespēju. Ir zināms, ka Jānis par visiem evaņģēlistiem mazāk rūpējies par vēsturisko patiesīgumu un patvaļīgi stilizējis Jēzus biogrāfiju, lai pierādītu savas teoloģiskās tēzes. Drīzāk būtu jātic Markam un Matejam, ka Jēzus māte krusta pakājē nav bijusi.
Bet šādā gadījumā jāsecina, ka visa šī aizkustinošā epizode, kad pie krusta mirstošais Jēzus novēl savu māti mīļotā mācekļa aizgādībai, ir literāra fikcija. Ir" gan vēl arī kāds cits arguments, kurš liek apšaubīt epizodes vēsturisko patiesību. Grūti iedomāties, ka romiešu kareivji, kuri apsargāja krustā sistos, atļautu kādam pienākt tik tuvu, lai varētu norisināties šāda intīma saruna. Sajā ziņā Matejs un Marks izrāda lielāku realitātes izjūtu, rakstīdami, ka «tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās» (Marka ev., 15:40).
Ņemot vērā šos faktus, mūs vairs nepārsteidz tas, ka nav vienprātības arī jautājumā par pēdējiem vārdiem, ko Jēzus teicis mirstot. Šeit atkal saskan Mateja un Marka evaņģēlijos rakstītais. Pēc viņu versijas, Jēzus izkliedz izmisuma brēcienam līdzīgos vārdus, kas nedziestošā atbalsī skan cauri gadu simtiem: «Mans dievs, mans dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?» («Eli, Eli, lama zabachtani'?») (Mateja ev., 27:46). Lūkas evaņģēlijā Jēzus nāves brīdī saglabā lielāku savaldību un iekšēju cieņu, uzticībā un padevībā izsaukdamies: «Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās» (23:46). Bet Jānis atkal stāsta ko citu. Uzticējis savu māti mācekļa gādībai un padzēries etiķi no pasniegtā sūkļa, Jēzus mirdams čukst: «Viss piepildīts!» (19:30).
Tagad atgriezīsimies pie jautājuma par krustu, taču šoreiz ne pie kristietības emblēmas, bet pie reālā koka krusta, pie kura mira Jēzus. Šķiet, nav neviena ticīgā kristieša, kurš nebūtu dzirdējis, ka šo krustu savā laikā atradusi svētā Helēna, ķeizara Konstantīna Lielā māte.
Baznīcas tradīcija vēstī, ka dievbijīgā valdniece, kura dzīvojusi, cik zināms, laikā starp 247. un 327. gadu, sava mūža novakarē devusies svētceļojumā uz Jeruzalemi. Tur kāds vecs ebrejs viņu aizvedis uz pauguru, kur Jēzus esot sists krustā, apgalvodams, ka ziņas par Naca- rieša nāves vietu viņa ģimenē saglabājušās no paaudzes paaudzē. Tur tad uzsākti izrakumu darbi un tādā ātrumā, par kādu mūsdienu arheologi neiedrošinās pat sapņot, no gruvešiem aizbirušas tvertnes kādā alā izvilkti trīs krusti, sauja naglu, plāksnīte ar uzrakstu «Jēzus no Na- caretes, jūdu ķēniņš», ērkšķu vainags, šķēps, ar kuru
Jēzum pārdurti sāni, kā ari sūklis, no kura viņam pasniegts dzeršanai etiķis.
