Kā rāda pētījumi, evaņģēlistu nostāsti par Jēzus tukšo kapu un viņa augšāmcelšanos radušies krietni vēlāk par citiem evaņģēlijos aprakstītajiem notikumiem un izauguši no pārliecības par Jēzus dievišķīgo būtību. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils skaidri raksta: «Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, un arī veltīga jūsu ticība» (15:14).
Lai izprastu, kā radusies ticība tam, ka Jēzus cēlies augšā no miroņiem, vispirms jāņem vērā antīkās pasaules cilvēku priekšstati. Pārliecība, ka miris cilvēks var atkal piecelties no kapa, viņiem nebija nekas jauns un satraucošs. Tā ir viena no vissenākajām cilvēces eshato- loģiskajām koncepcijām. Kā liecina seno apbedījumu vietās atrodamie darbarīki, mājsaimniecības piederumi un pārtikas paliekas, pirmatnējās tautas jau paleolīta laikmetā ticējušas cilvēka miesīgai nemirstībai.
Taču vistiešāko, aktuālāko ietekmi uz pirmo kristiešu mentalitāti atstājuši Ēģiptes un Persijas tautu ticējumi, kā arī ar tiem saistītie daži jūdaisma atzarojumi. Ēģiptieši domāja, ka mirušie pēc tam, kad viņus būs tiesājis Osīrijs, izsverot viņu labos un ļaunos darbus zemes virsū, atkarībā no dieva sprieduma atgriezīsies savos miesīgajos apvalkos, kuri šā iemesla pēc tika iebalzamēti un uzglabāti piramīdās un klinšu kapenes. Miesīgo nemirstību sludināja arī Zaratustras reliģija un jo sevišķi persiešu dieva Mitras kults. Mitraisms, kas mūsu ēras pirmajos gadsimtos bija visbīstamākais kristietības
konkurents, savos reliģiskajos postulātos jo sevišķi uzsvēra mirušo augšāmcelšanās solījumu.
Kas attiecas uz jūdaismu, tad miesīgās nemirstības ideja, kuras pirmsākumi droši vien meklējami persiešu avotos, nepārprotami saskatāma Vecās derības apokaliptiskajās grāmatās. Tajās lasāms, ka reiz pienāks «Jahvcs diena» — pastarā tiesa un jauns, laimīgs laikmets cilvēces vēsturē. Šajā dienā no kapiem augšāmcelsies mirušie, lai stātos dieva tiesas priekšā un saņemtu attaisnojošu vai nosodošu spriedumu. Dažās niansēs šie ticējumi tomēr ir atšķirīgi: ir apokalipses, kas sludina, ka visi cilvēki celšoties augšā no kapiem, lai tiktu tiesāti; citas atkal apgalvo, ka tas notikšot tikai ar Izraēla bērniem; ir vēl arī tādas, kas pauž, ka augšāmcelšanās būs lemta vienīgi taisnīgajiem, bet visiem pārējiem, ar smagu grēku nastu noslogotiem, būs lemts uz mūžu mūžiem palikt «šeolā», pazemes ēnu valstībā.
Pravietis Jesaja priecājas: «Vai tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo lava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai…» (26:19). Tāpat Daniēla grāmatā burtiski sacīts: «Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai-, cSti mūžīgam negodam un kaunam» (12:2).
Līdzīgus citātus varētu minēt vēl vairāk, un to skaits liecina, cik spēcīgi ebreju tautas prātu nodarbināja domas par nāvi un miesīgo augšāmcelšanos. Kā no Jaunās derības redzams, ebreju vidū izplatījušās valodas, ka Jēzus esot no kapa piecēlies Elija vai Jānis Kristītājs. Marka evaņģēlijā lasām: «Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: «Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem»» (6:16).
Šādos apstākļos viegli saprotams, kāpēc Jēzus mācekļi tik spontāni noticēja, ka viņš piecēlies no kapa. Tas izskaidrojams ne tikai ar to faktu, ka viņi, būdami sava laikmeta dēli, pieturējās pie tajā laikā izplatītiem uzskatiem un priekšstatiem, bet visvairāk gan ar to dvēseles stāvokli, kādā viņi atradās pēc mīļotā skolotāja varmācīgās nāves. Žēlabu un izmisuma nomākti, ciezdami sirdsapziņas pārmetumus, ka viņi apkaunojošā kārtā Jēzu pievīluši un pametuši dzīves visgrūtākajā brīdī, turklāt juzdami sašķobāmies savu ticību Jēzus sūtībai un nespēdami izprast viņa apkaunojošās krusta nāves jēgu, tie pēkšņi atguva cerību un izbaudīja līksmu pārsteigumu: Jēzus ir no miroņiem augšāmcēlies!
Kā pirmā, liekas, viņu bija ieraudzījusi Marija Magdalēna, kurai piemitusi sevišķa nosliece uz šāda veida redzējumiem. Savā laikā Jēzus no viņas taču bija izdzinis septiņus nešķīstos garus, no kā secināms, ka Marijai Magdalēnai reizēm radušies kaut kādi psihiski traucējumi. Psiholoģijā labi zināms, cik lipīgas ir šādas halucinācijas. Ķēdes reakcijas ceļā savu skolotāju drīz ieraudzīja arī citi viņa biedri. Vēsts par sastapšanos ar meistaru izplatījās no mutes mutē. Jēzus piekritēju dvēselēs atplauka jauna cerība.
Tāda veida situācijās, lielā nervu sasprindzinājumā pat visai līdzsvaroti cilvēki kļūst par pašapmāna upuriem un zaudē atskārsmi par to, kur ir subjektīvie un kur objektīvie momenti, kas ir halucinācija un kas īstenība.
