Problēmu, kurā no trim krustiem bijis piesists Jēzus, atrisināja pavisam vienkārši — pēc kārtas uz visiem trim noguldīta slima sieviete, un uz Jēzus krusta viņa mirklī atguvusi veselību. Drošības dēj šis eksperiments atkārtots ar mirušu vīrieti, un uz Jēzus krusta tas tūlīt pamodies no miroņiem. Konstantīns vēlāk šajā vietā uzcēla dievnamu, uz kuru vairākus gadsimtus plūda svētceļnieki. Par to nav ko brīnīties, jo dievnamā, pirms to 614. gadā nopostīja persieši, publiskai apskatei bez jau minētajām relikvijām bijuši izlikti vēl tādi dārgumi kā Salamana gredzens, Dāvida kauss, bjoda, kurā Salomei tikusi atnesta Jāņa Kristītāja galva, pēdējā vakarēdiena laikā lietotais oniksa biķeris un pat niedre, kurā ticis uzsprausts ar etiķi piemērcētais sūklis, ko kareivis pasniedzis mirstošajam Jēzum.
Šodien jau grūti noliegt, ka viss šis nostāsts par krusta un citu relikviju atrašanu ir tipiska leģenda. Tajā pašā laikā, kad svētā Helēna esot izdarījusi savu atklājumu, jūdu Cezarejas bīskaps bija mums jau pazīstamais baznīcas vēsturnieks Eisebijs (263.-—340.), bet Jeruzalemē kā bīskaps darbojās izcilais teologs Kirills (315.—386 ). Eisebijs amatā atradās veselus divdesmit, piecus gadus, un viņa ietekme bijusi tik liela, ka viņš ticis dēvēts par «Jūdejas ķēniņu». Nekādi nav iedomājams, ka abi šie bīskapi nebūtu personiski pieņēmuši ķeizara māti un neko nezinātu par atraktajām relikvijām — ja ne no personiskās pieredzes, tad vismaz no dzirdēšanas. Taču neviens no viņiem to nepiemin, lai gan abi savos darbos sīki aprakstījuši kristietības vēsturi.
Mums viņu klusēšana saprotama. Pētījumi neapstrīdami pierādījuši, ka leģenda par svēto Helēnu un viņas atklājumu radusies veselu gadsimtu vēlāk, aptuveni tajā pašā laikā, kad nostiprinājās un izplatījās krusta kults un tas kļuva par kristietības simbolisko zīmi.
Domājams, ka ap šo laiku kā īsta Sērga sāka izplatīties arī relikviju masveida fabricēšana un to gandrīz vai fetišistiska godināšana. Kā piemērs tam var noderēt svētā krusta naglas. Patiesībā naglu nevarēja būt vairāk kā četras, un leģenda mums arī stāsta, kas ar tām noticis. Viena no naglām iestrādāta slavenajā dzelzs kronī, kas glabājās Lombardijas karaļu senās galvaspilsētas
Moncas katedrālē; no otrās izkalts pakavs ķeizara Konstantīna zirgam; trešā rotājusi tā paša valdnieka bruņu- cepuri, bet ceturto Helēna, atgriezdamās mājup ar kuģi, iemetusi jūrā, lai apvaldītu vētras saceltos viļņus. Uti tomēr svētā krusta naglas šodien atrodamas tik daudzās baznīcās, ka to skaits sniedzas pie trīsdesmit. Skaidrs, ka labākajā gadījumā vismaz 26 naglas ir viltojums.
Tāda pati Mēdīšanās notikusi ar pašu Jēzus krustu, par kuru jau svētais Kirills izteicies, ka visa pasaule esot pilna ar tā fragmentiem, bet izcilais amerikāņu vēsturnieks un slavenās grāmatas «Kristietības rītausmā» autors H. Dž. Millers novērtējis, ka, vienuviet savācot šos fragmentus, to svars sasniegtu pāris tonnas.
Viens no visinteresantākajiem leģendu rašanās piemēriem ir ar Jēzus dzīves pēdējiem brīžiem saistītais nostāsts par «mūžīgo žīdu». Pirmo reizi šī teiksma parādījās kādā brošūrā, kas esot iespiesta Leidenē 1602. gadā un apbrīnojami ātri iemantoja milzīgu popularitāti. Šī nostāsta nezināmais autors apgalvo, ka Šlēzvigas bīskaps Pāvils no Eizenas 1542. gadā sastapis kādu ebreju vārdā Ahasvērs. Pārsteigtajam baznīcas augstmanim Ahasvērs paskaidrojis, ka esot viens no tiem, kas zaimojis pie krusta piesisto Jēzu un tāpēc .esot sodīts uz mūžu mūžiem klīst apkārt pa pasauli. Tilfoii pēc Jēzus otrreizējās atnākšanas zemes virsū apgrēcība viņam tikšot piedota un viņu atbrīvošot no klaiņošanas lāsta.
Par šīs leģendas ietekmi liecina fakts, ka brošūra vienā pašā 1602. gadā iznāca astoņos, bet līdz 1700. gadam — jau četrdesmit izdevumos. Turklāt tā pārtulkota gandrīz vai visās kristiešu pasaules valodās.
Brošūra izraisīja Eiropā īstu psihozi. Cilvēki dzīvoja zem «mūžīgā žīda» zīmes, kurš parādījās un pēkšņi atkal pazuda visdažādākajās zemēs. 17. gadsimta sākumā viņš esot redzēts Prāgā, Lībekā, Minhenē, Briselē un Parīzē, bet vēlāk parādījies pat Amerikas Savienotajās Valstīs mormoņu galvaspilsētā Soltleiksitijā.
«Mūžīgā žīda» noslēpumainais tēls iedvesmojis daudzus rakstniekus un māksliniekus. Par šo tēmu, jo sevišķi romantisma laikmetā, parādījušies daudzi dzejojumi, lugas un prozas darbi, no kuriem vislielāko popularitāti guvis 1844. gadā izdotais franču rakstnieka
Eižēna Sī romāns «Mūžīgais žīds». Sai tēmai dziļi aizkustinošu zīmējumu ciklu veltījis arī slavenais franču ilustrators Gustavs Dorē.
Liekas, ka vēstījumos par kristietībai tik ārkārtīgi svarīgo, centrālo faktu kā Jēzus augšāmcelšanos vajadzētu valdīt ideālai saskaņai. Bet patiesībā ir citādi. Jau Lesings šajos nostāstos atklāja desmit nesamierināmas pretrunas. Ja tos uzskatītu par liecinieku izteikumiem, tad neviens tiesnesis pasaulē uz to pamata neņemtos pasludināt kaut kādu galīgu spriedumu.
