Droši vien šajā brīdī arī sāka Jēzu uzskatīt par Vecajā derībā pasludināto mesiju. Praviešu, jo sevišķi Jesajas, grāmatās tika atrasts viss, kas pieredzēts Jēzus dzīvē: ka Jahves kalps tiks aizrauts no dzīvo ļaužu pasaules, tiks spīdzināts un nogalināts kopā ar ļaundariem, bet tad, šādā veidā izpircis cilvēces grēkus, trešajā dienā augšāmcelsies un dzīvos starp varenajiem. Neapšaubāmu iedvesmu viņiem varēja sniegt Otrajā ķēniņu grāmatā rakstītie vārdi: «Tā saka tas kungs, tava ciltstēva Dāvida dievs: «Es esmu tavu lūgšanu uzklausījis, un es esmu redzējis tavas asaras; redzi, es tevi izdziedināšu, un jau trešajā dienā tu dosies augšā uz tā kunga namu»» (20:5). Tas pats sakāms par Hozeja grāmatā sastopamo pravietojumu: «Nāciet, atgriezīsimies atkal pie tā kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, viņš mūs arī dziedinās; viņš mūs ir sasitis, un viņš pārsies arī mūsu brūces. Pēc divām dienām viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu viņa vaiga priekšā» (6:1—2).
Tagad Jēzus krusta nāve jau izrādījās par Jēzus uzvaru, nevis sakāvi, par upuri, ko jau iepriekš bija paredzējis dievs. Jēzus drīzumā atkal atnāks, lai zemes virsū nodibinātu jaunu, taisnīgu iekārtu. Tā bija pirmo kristiešu kvēli sludinātā prieka vēsts, kurai daudzi cilvēki gan Jeruzalemē, gan Antiohijā, gan Damaskā, gan Efesā labprāt noticēja. Tādā veidā radās nākamās baznīcas aizsākumi — pirmās kristiešu draudzes.
Lai patiesīgi novērtētu Jaunajā derībā ietvertos nostāstus par Jēzus augšāmcelšanos, jāņem vērā to hronoloģija. Tie nav radušies vienā laikā, bet secīgi, gandrīz simts gadu ilgā posmā. Visvecākais no mums zināmiem ietverts Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem, kas rakstīta 57. vai 58. gadā, tātad apmēram gadsimta ceturksni pēc Jēzus nāves. Visvēlākais, kas atrodams Jāi,ia evaņģēlijā, radies starp 90. un 100. gadu. Te jāpiebilst, ka šiem datumiem ir tikai hipotētiska vērtība. Ikviens secīgs nostāsts ir it kā kārtējā fāze ar Jēzus kapu saistīto teiksmu skaita pieaugšanas procesā.
Izdarot šo novērtējumu, vēl jāatceras fakts, ka evaņģēliju autori, kā to zinātne noskaidrojusi, nav bijuši apustuli, un tāpēc tie nav uzskatāmi par aprakstīto notikumu aculieciniekiem. Ziņas par Jēzus augšāmcelšanos viņi smēlušies no citiem, tātad attēlojuši šo notikumu saskaņā ar priekšstatiem, kuri valdījuši kādu pusgadsimtu vēlāk. Turklāt gūto informāciju viņi patvaļīgi pārstrādājuši atbilstoši savām aktuālajām vajadzībām.
Ja arī viņu rakstījumos ir kāds patiesības grauds, tad tas parasti pazūd lielajā leģendāro un beletristisko sīkumu kaudzē. Diezgan lapidāri par to izsakās vācu jezuīts Ginters Šīve savā rakstā, kas publicēts žurnālā «Die Stimmen der Zeit» (1966. gada aprīlī): «Evaņģēlisti savus stāstus par Jēzus augšāmcelšanos aizguvuši cits no citā un dažas miglainas ziņas izvērsuši noteiktā scēniskā kārtībā, turklāt bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem viņi šos jau tā mazticamos nostāstus pārveidojuši un brīvi pārstrādājuši atbilstoši saviem teoloģiskajiem, pedagoģiskajiem un apoloģētiskajiem nolūkiem.»
Šajos apstākļos vienīgais avots, uz kuru vēsturnieks kaut kādā mērā var paļauties, ir Pāvila apraksts jau minētajā pirmajā vēstulē korintiešiem. Ne tikai tāpēc, ka šis avots ir hronoloģiski visvecākais, bet arī tālab, ka Pāvils ir vienīgais Jaunās derības autors, kuram Jēzus parādījies un kurš pats, bez starpniekiem, sniedzis mums šā notikuma izklāstu.
Attiecīgā vieta Pāvila vēstulē skan šādi: «… Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats jau saņēmu, ka
Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmitiem, Pēc tam viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Un kā pašam beidzamajam viņš ir parādījies arī man kā kādam nelaikā dzimušam» (15:3—8).
Kā redzam, Pāvila tonis ar savu uzskaitījumu ir lietišķi sauss un lakonisks. Taču viņa vārdos ietverts diezgan daudz pamācošas informācijas. Vispirms pārsteidz neparasti lielais cilvēku skaits, kuriem Jēzus esot parādījies. Šajā ziņā Pāvila vēstule ir pretrunā ar evaņģēlistu versiju.
