Nezināmais evaņģēlija papildinātājs droši vien aiz cildeniem ticības nostiprināšanas apsvērumiem nekautrēdamies piedēvē Markam epizodes, kuras tam ne prātā nebija nākušas. Saskaņā ar šo piegudroto versiju Jēzus vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, pēc tam diviem vārdā nenosauktiem mācekļiem, kuri gājuši uz savām mājām, un beidzot vienpadsmit apustuļiem. Uzdevis tiem doties pasaulē un sludināt evaņģēliju, Jēzus uzkāpis debesīs, kur sēž pie dieva labās rokas. Redzam, ka šeit jau pārlieku daudz mitoloģizācijas un teoloģijas, kas citādi Marka evaņģēlijam svešas.
Ko patiesībā raksta visvecākais un vislietišķākais no četriem evaņģēlistiem? Vispirms jāatceras, ka viņa stāstījumā, kur nav krasi izteiktu pārdabisku elementu, pirmo reizi parādās «tukšais kaps», taču tam vēl nav noteiktas pierādījuma funkcijas, ka Jēzus būtu augšāmcēlies no miroņiem. So motīvu, kā mēs vēlāk redzēsim, visā pilnībā izmanto tikai nākamie evaņģēlisti. Tātad Marka evaņģēlijā mēs it kā «iri statu nascendi» (tapšanas stadijā) sastopamies ar teiksmu ciklu, kur turpmākās attīstības fāzēs arvien spēcīgāk tiek uzsvērts «tukšā kapa» motīvs, to pārvēršot par reālu augšāmcelšanos.
Taču tukšais ^kaps kā šādas augšāmcelšanās pierādījums izrādījās par abpusēji griezīgu zobenu. Tiklīdz par to kļuvis zināms, ebreji tūlīt apgrozībā laida baumas, ka Jēzus mācekļi izzaguši sava skolotāja mirstīgās paliekas un tās noslēpuši citur, tātad pārmeta tiem vienkāršu blēdīšanos.
So baumu atbalss ir Jāņa stāstījums, pēc kura Marija Magdalēna, ieraudzījusi, ka no ieejas kapā aizvelts sānis to nosedzošais akmens, aizskrējusi pie Pētera un «otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja», saukdama: «Viņi to kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām kur viņi to nolikuši» (Jāņa ev., 20 :2). Kad Jēzus vēlāk viņai parādās, Marija Magdalēna to nepazīst, notur par dārznieku un griežas pie viņa ar šādiem vārdiem: «Kungs, ja tu to esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu viņu esi licis, lai es viņu dabūtu!» (Jāņa ev., 20 : 15).
Šā dīvainā pārpratuma izskaidrojums, liekas, meklējams kādā citā Jāņa evaņģēlija pantā, kur par Jēzus apbedīšanu rakstīts: «Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kurā- vēl neviens nebija glabāts. Tur tie ielika Jēzu jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu» (19:41— 42).
Šā fragmenta ietekmē droši vien radusies 2. gadsimta beigās baznīcas rakstnieka Tertuliāna fiksētā leģenda par dārza īpašnieku, kurš noslēpis Jēzus līķi, jo baidījies, ka ļaudis, kuri bariem varētu nākt pie Jēzus kapa, nobradās viņa dobes. Tā paša nostāsta padziļināts variants atrasts Ēģiptē kādā koptu tekstā, kas saucas «Grāmata par augšāmcelšanos». Tur mēs par šo dārznieku uzzinām, ka viņa vārds bijis Filogēns un viņš kļuvis par Jēzus piekritēju, jo tas savā laikā bija izdziedinājis viņa dēlu. Pie kapa saticis krustā sistā Jēzus māti, Filogēns tai teicis: «Pēc Jēzus krustā sišanas ebrejiem svarīgi noslēpt viņu nevienam nezināmā vietā, jo tad Jēzus mācekļiem nebūtu iespējams viņa miesas pārvākt. Es mācekļiem tad teicu: manā dārzā ir tukšs kaps. Novietojiet Jēzus miesas tur, un es pielūkošu, lai neviens tās nepievāc. Bet pats sirdī nodomāju: kolīdz ebreji būs aizgājuši uz mājām, es Jēzus miesas paņemšu, iesvaidīšu tās ar smaržīgām zālēm un apbedīšu kur citur.»
Matejs raksta, ka valodas par Jēzus mirstīgo palieku izzagšanu jau viņa laikos bijušas izplatītas starp ebrejiem (28:13—15). Kā noprotams no Marijas Magdalēnas vārdiem un apokrifiskā nostāsta par Jēzus mirstīgo atlieku atdošanu dārzniekam, šīs baumas uzklausītas arī kristiešu vidū. Līdz ar to jaunajai reliģijai radās lielas .^briesmas, jo tās pamatā taču bija ticība uz Jēzus augšāmcelšanos. Tāpēc cīņā pret šīm baumām labi bija visi līdzekļi. Kā tas tika darīts, viegli saskatāms Mateja, Lūkas un Jāņa evaņģēlijos.
Jāsaka tieši un bez aplinkiem, ka apoloģētiskajā degsmē, cenšoties izskaust jebkādas šaubas kā savu ticības brāļu, tā arī pretinieku vidē, minētie evaņģēlisti, jo sevišķi Matejs, plaši izmantojuši savas beletristu iztēles spējas. Taču tā vairs nebija folklorai tik raksturīgā brīvas fantāzijas rotaļa, no kuras parasti izaug fabulas, leģendas, mīti un dažādi brīnumaini nostāsti, bet gan mērķtiecīga polemiska akcija nolūkā neapgāžami pierādīt, ka Jēzus miesas izzagt nebija iespējams un tukšais kaps tāpēc nevarēja nozīmēt neko citu kā tikai augšāmcelšanos no miroņiem.
Bet evaņģēlisti uz šo kopīgo apoloģētisko mērķi, kā tas. tūlīt pamanāms, dodas pa dažādiem ceļiem. Ikvienam no viņiem iztēle sniedz atšķirīgus līdzekļus kopējās problēmas risināšanā. Gala iznākumā mums Jaunajā derībā ir trīs dažādas stāstījumu versijas, kas daudzējādā ziņā ir savstarpēji pretrunīgas un kam maz kopīga ar notikumu patieso norisi.
