No kurienes Pāvils ņēmis šīs ziņas? Viņš pats nesniedz mums atbildi uz šo jautājumu, tikai neskaidrā veidā aizrāda, ka pats tās «saņēmis», neprecizēdams, np kā īsti. Pāvils nepiemin tādus autoritatīvus lieciniekus kā Pēteri vai Jēkabu, ar kuriem, uzturoties Jeruzalemē, viņam droši vien par šo svarīgo jautājumu reizēm bija nācies runāt. Korintas kristiešu draudzē uzradās skeptiķi, kuri šaubījās par augšāmcelšanos, un Pāvils nopūlas viņus atgriezt uz ticības ceļa. Bet kas gan varētu būt iedarbīgāks mazticīgo pārliecināšanā par labi informēto un ticamo apustuļu liecībām? Ja Pāvils šīs liecības nav izmantojis, tad mums ir pamats domāt, ka viņš šo uzskaitījumu nav aizguvis no viņiem, bet vienkārši atkārtojis anonīmas baumas, kas izplatījušās tā laika kristiešu vidū.
Raksturīgi ir arī tas, ka šajā sarakstā nav nevienas sievietes. Tur nefigurē ne Jēzus māte, ne Marija Magdalēna, ne arī kāda cita no tām sievietēm, kas darbojas evaņģēlijos sniegtajā ciešanu ainā. Pāvils par tām klusē, it kā par viņām nebūtu neko dzirdējis. Apustuļa stāstījumā pārsteidz arī tas, ka tur nemaz nav atainoti konkrēti apstākļi, kuri evaņģēlijos aprakstīti tik dramatiskā veidā. Korintieši tātad neko neuzzināja par tukšo Jēzus kapu, par brīnumiem, kas tur bija notikuši, par Arimatijas Jāzepa cildeno rīcību, par diviem mācekļiem ceļā uz Emmausu, par neticīgo Tomu, kurš ielicis pirkstus Jēzus rētās, par to, ka Jēzus pēc augšāmcelšanās kopā ar mācekļiem ēdis ceptas zivis un pavadījis zemes virsū vēl četrdesmit dienas, līdz beidzot savu biedru acu priekšā pacēlies debesīs.
Vai Pāvils šos pārsteidzošos brīnumus būtu noklusējis apzināti? Nav neviena kaut cik pārliecinoša argumenta, kas runātu par labu šādai tēzei. Tālab alternatīvi jāpieņem cits variants: Pāvils par visiem šiem notikumiem neko nav zinājis, jo šie nostāsti ir vēlāka laika leģendāri sacerējumi, ko izplatījuši tikai evaņģēlisti.
Ar to varbūt arī izskaidrojams tas, ka Pāvils par satriecošo augšāmcelšanās brīnumu runā tik strupi, vienkārši aizrādot, ka Jēzus «parādījies» un «ticis, redzēts», nekomentēdams, kad un kādos konkrētos apstākļos viss noticis. Jo nesaprotamāks tas ir tāpēc, ka vēstute sūtīta korintiešiem, tātad tālumā dzīvojošiem ticības brāļiem, kuri ar sevišķu kāri uztvertu līdzīgas vēstis.
Tomēr Pāvils tuvāk viņiem nevarēja uzrakstīt par augšāmcelšanās brīnumu vienkārši tāpēc, ka pats neko nezināja. Tas, par ko viņš savā stāstījumā runā pāris lakoniskos apzīmējumos, patiesībā bija noticis viņā pašā, bija iekšējs pārdzīvojums, pilnīgi atrauts no jebkādām dzīves reālijām. Tikai vēlākie baznīcas rakstnieki, kā mēs jau par to runājām «Apustuļu darbu» kritiskajā analīzē, šo tīri psiholoģisko atgadījumu pārvērta dramatiskā, ar ārkārtējiem notikumiem bagātā ainā.
Izteikumus «parādījies» un «ticis redzēts» Pāvils attiecina ne tikai uz sevi, bet arī uz pārējiem cilvēkiem, kuri nosaukti viņa uzskaitījumā. Tātad Pāvils netieši ļauj nojaust, ka Jēzus «parādīšanās» apustuļiem, Pēterim, Jēkabam un pieci simtiem ticības brāļu uzskatāma pa.r tāda paša veida parādību, kādu viņš pats bija pieredzējis. Ne par sevi, ne arī par citiem viņš neko vairāk nevar pasacīt kā tikai to, ka viņi redzējuši Jēzu. Liekas, šeit atkal apstiprinās jau agrāk pieminētā tēze, ka viņi visi, būdami ekstātiskā stāvoklī, kļuvuši par pašapmāna upuriem un likuši vienlīdzības zīmi starp savām vīzijām un Jēzus reālo augšāmcelšanos.
Laika tecējumā, kā jau teikts, šos subjektīvos pārdzīvojumus kristieši sāka konkretizēt, papildinot ar reālistiskām detaļām. Šā procesa pirmā fāze izpaužas jau visagrākajā, Marka evaņģēlijā sastopamajā versijā. Evaņģēlists stāsta, ka Marija Magdalēna, Jēkaba māte Marija un Salome aizgājušas, lai Jēzu ieziestu ar dārgu svaidāmo eļļu, un atradušas kapu stāvam vaļā un tukšu. Tajā sēdējis kāds jauneklis baltās drānās un viņām paziņojis: «Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; viņš ir augšāmcēlies, viņš nav šeit: redziet šo vietu, kur viņu nolika» (16:6). Tāpat viņš sievietēm uzdevis pasacīt mācekļiem, ka Jēzus ar viņiem sastapsies Galilejā. Taču sievietes tā pārbijušās, ka aizbēgušas un «nesacīja nevienam ne nieka» (16:8).
Ar to būtībā arī beidzas Marka stāstījums, jo viss tālākais, ko mēs lasām pēdējos divpadsmit (9.—20.) pantos, saucot lietas īstajā vārdā, jāatzīst par viltojumu. So pantu, kurus zinātniskā valodā apzīmē par «klauzulām», nav, piemēram, Vatikāna un Sinaja kodeksā. Turklāt tie atšķiras no pārējā teksta ar citādu leksiku, stilu un izteiksmes veidu. Tāpēc tagad tiek uzskatīts par neapšaubāmu, ka šie panti ir vēlāks piekabinājums.
