Slepkava izņēma dunci no zobiem. Tad viņš rūpīgi nopētīja istabu, meklēdams iespējamās lamatas. Telpa bija liela, ēnaina un gandrīz tukša. Griestus balstīja trīs kolonnas. Tālāk atradās tīkkoka durvis, kas bija aizbultētas no iekšpuses. Pie sienas stāvēja liela lāde, pār kuras malām karājās krāsainas drēbes. Turpat bija arī valdnieka krēsls, uz kura bija nomesta mantija. Pie ūdens pilnā oniksa baseina bija nomestas sandales. Gaisā jautās maigas smaržas. Slepkava, kas šādas smaržas uzskatīja par samaitātības un pagrimuma zīmi, sarauca degunu. [91] [1] Sekta izvairījās no smaržām praktisku iemeslu dēļ, lai varētu pēc tam piemērot smaržas katram konkrētajam darbam ziedputekšņu smaržu dārzā, vīraku tempļos, smilšu smaržu tuksnesi, mēslu un atkritumu smaku pilsētā. Tie bija patiešām traki puiši.
Slepkavas acis samiedzās viņš paņēma rokā nazi, turēdams to aiz asā gala starp īkšķi un rādītājpirkstu. Nazis pāris reižu nošūpojās. Viņš novērtēja svārstību amplitūdu: viņš vēl nekad nebija palaidis garām mērķi no Kartāgas līdz Kolhīdai. Viņa mestais nazis vienmēr iedūrās kādam rīklē.
Viņa plaukstas locītava pagriezās, nazis šķēla gaisu. Tas nolaidās ar maigu švīkstoņu, ieurbdamies zīda spilvenā collu no bērna kakla.
Slepkava šaubīdamies sastinga, joprojām sēdēdams uz palodzes. Viņam uz rokām bija krusteniskas rētas, kas liecināja, ka viņš ir Tumšās akadēmijas audzēknis. Viņš vēl nekad nebija aizmetis garām mērķim. Arī šis metiens bija precīzs, rūpīgi aprēķināts. Tomēr viņš nebija trāpījis. Vai tajā sekundes simtdaļā upuris būtu pakustējies? Neiespējami zēns taču bija cieši aizmidzis. Viņš izvilka vēl vienu nazi. [92] [1] Labāk neteikšu, no kurienes. Piebildīšu tikai, ka tas nebija pārāk higiēniski, turklāt nazis bija ļoti ass.
Vēl viens precīzs mērķējums (slepkava zināja, ka viņa biedri turpat lejā gaida, un juta, ka viņi kļūst nepacietīgi). Ātrs locītavas pagrieziens, nazis lidoja…
…un ar klusu švīkstu ieurbās spilvenā otrpus mazā prinča kaklam. Zēns bija cieši aizmidzis un laikam sapņoja ko jauku, jo pār viņa lūpām pārslīdēja smaids.
Aiz melnā marles aizsega, kas klāja viņa seju, slepkava sarauca pieri. No tunikas viņš izvilka auduma strēmeli, kas bija savīta virvē. Septiņu gadu laikā, kopš Hermits bija uzticējis viņam pirmo slepkavību, žņaugšanai paredzētā virve nekad nebija viņu pievīlusi, viņa rokas nekad nebija nodrebējušas. [93] [1] Hermits dzīvoja kalnos un mācīja saviem sekotājiem neskaitāmas nogalināšanas metodes. Viņi mācēja izmantot virves, nažus, zobenus, zižļus, indes, diskus, lodes un bultas, turklāt lieliski prata darboties ar ļaunas acs uzlikšanu. Viņiem arī mācīja, kā nogalināt, pieskaroties ar pirksta galu un paraujot upuri aiz kājas īkšķa, īpaši specializējoties, kā nonāvēt ar vienu kniebienu. Lenteņi bija pieejami tikai augstākā līmeņa mācekļiem. Turklāt vislabākais bija tas, ka slepkavas nejuta sirdsapziņas pārmetumus katru slepkavību attaisnoja un nomazgāja ar reliģisku rituālu.
Ar leoparda grāciju viņš noslīdēja no palodzes un zagās pa grīdu.
Zēns sagrozījās un kaut ko nomurmināja. Slepkava sastinga kā tumša statuja istabas vidū.
Zēns nopūtās un atkal iemiga. Viņa seja iegrima spilvenos; naži palika abās pusēs.
Slepkava nogaidīja tieši septiņas sekundes. Tad viņš aizzagās līdz gultas galvgalim, nostiepjot virvi rokās. Tagad viņš jau bija pie bērna strauji noliecās, apmeta virvi ap kaklu…
Zēns pēkšņi atvēra acis. Viņš pastiepa roku, satvēra slepkavu aiz kreisās rokas un aizlidināja viņu pretējā sienā, salaužot kaklu kā skaliņu. Viņš nometa malā zīda palagu un nostājās istabas vidū, veroties uz logu.
Uz palodzes, melnajiem siluetiem izceļoties mēnesgaismā, divi slepkavas sačukstoties šņāca kā čūskas. Biedra nāve bija kā kauna traips viņu labajai slavai. Viens izvilka no apmetņa kaula stobru un izņēma no zobiem ar indi pildītu lodi. Viņš pielika stobru pie lūpām un iepūta lode aizlidoja pāri istabai, mērķējot tieši zēnam krūtīs.
Zēns palēca malā lode atsitās pret kolonnu, nošķaidot to ar indīgu šķidrumu. Gaisā uzmutuļoja zaļš mākonis.
Slepkavas ielēca istabā viens pa labi, otrs pa kreisi. Tagad viņiem rokā bija liki austrumnieku zobeni. Abi tos grieza virs galvas, ar tumšajām acīm vērojot istabu.
Zēns bija pazudis, istabā viss bija klusi un mierīgi. Zaļā inde čūkstēdama plūda pa kolonnu.
Nekad vēl septiņu gadu laikā no Antiohoijas līdz Pergamai šie slepkavas nebija zaudējuši kadu upuri. [94] [1] Un viņi negrasījās tagad to darīt. Hermits pret audzēkņiem, kas nespēja izpildīt uzdoto, izturējās ļoti bargi. Mācību centrā bija kāda siena, kas bija darināta no nepaklausīgajiem audzēkņiem novilktām ādām lielisks izgudrojums, kas uzmundrināja pārējos un pasargi\ja no caurvēja.
Viņi sastinga, uzmanīgi ieklausīdamies un izgaršodami kauna un baiļu pilno gaisu.
