- Es jau teicu, ka tu esi muļķe. Labi, man. jāiet! No kuģa atskanēja sirēna. Gaisā uzvirpuļoja kaijas. Džeikobs noliecās un apskāva draudzeni. Kitija noskūpstīja viņu uz vaiga. Pacenties, lai tevi nenogalina, viņš nočukstēja. Un raksti man! Tev taču ir adrese!
- Protams.
- Varu derēt, ka mēs tiksimies Brigē, pirms vēl mēnesis būs beidzies.
Meitene pasmaidīja. Laiks rādīs.
Viņa noskatījās, kā draugs aizsoļo pa trapu, parāda uzraugam savus dokumentus, saņem zīmogu pasē un uzkāpj uz klāja. Džeikobs nostājās pie kuģa margām un māja Kitijai, kamēr kuģis peldēja prom. Viņa seja, tāpat kā pārējo ceļotāju sejas, mirdzēja sajūsmā. Kitija pasmaidīja, parakņājās kabatās un izvilka netīru kabatlakatu. Viņa māja, līdz kuģis pazuda skatienam aiz nākamā Temzas līkuma.
Tad meitene ielika mutautiņu kabatā, pagriezās un devās atpakaļ. Drīz vien viņa jau bija pazudusi pūlī.
Ieskats trešaja un beidzamajā daļā
*
Aleksandrija, 125. gads pirms mūsu ēras
Slepkavas nolēca pils dārzā četras tumšas figūras uz augstā mūra fona. Mūris bija augsts un zeme cieta, bet viņu kājas nenodipēja skaļāk kā lietus lāses uz palodzes. Trīs sekundes viņi palika nekustīgi, zemei pieplakuši, gaisu ostīdami. Un tad viņi zagās tālāk pa tumšajiem dārziem, garām tamariskiem un dateļpalmām, tieši pie guļošā bērna. Ķēdē piesietais gepards miegā noskurinājās, un tālu prom tuksnesī iekaucās šakālis.
Četri vīri gāja uz pirkstgaliem, neatstādami garajā, slapjajā zālē nekādas pēdas. Mantijas plīvoja, mainot cilvēku ēnas un liekot tām izskatīties kā dārza ēnām. Ko gan varēja pamanīt? Tikai lapas, kas šūpojas vējā. Ko varēja sadzirdēt? Tikai vēju, kas dzied palmu lapās. Ne ēnas, ne skaņas. Džins krokodila izskatā, kas stāvēja sardzē pie svētā baseina, neko nepamanīja, lai gan slepkavas pagāja tam garām pāris metru no astes. Nebija slikti, īpaši cilvēkiem.
Dienas svelme bija zudusi, gaiss kļuvis vēss. Virs pils spīdēja apaļš, auksts mēness, sējot sudrabu pārjumtiem un pagalmiem. [89] [1] Šis sektas īpaša pazīme bija tā, ka viņi darbojās tikai tad, kad spīdēja pilnmēness. Tas padarīja viņu darbu vēl grūtāku un izaicinājumu lielāku. Un viņi nekad vēl nebija izgāzušies. Visi sektas locekļi valkāja melnas drēbes, neēda gaļu, nedzēra vīnu, nesatikās ar sievietēm un nespēlēja mūzikas instrumentus, un mielojās tikai ar tādu sieru, kas tika siets no to kazu piena, ko viņi paši audzēja savos attālajos kalnos. Pirms katra darba viņi vienu dienu gavēja, meditēja, skatoties zemē bez acu mirkšķināšanas, un tad ēda mazas hašiša un ķimeņu kūciņas, neuzdzerot ūdeni, līdz rīkles dega. Brīnums, ka viņi vēl bija spējīgi kādu nogalināt.
Aiz mūra atskanēja pilsētas nakts trokšņi ratu rīboņa uz ceļiem, smiekli no izpriecu kvartāla, viļņu šļakatas pret akmeņiem. Logos dega lampu gaisma, jumtu kores mirdzēja, un pie ieejas ostā spīdēja bākas ugunis tās dejoja pār viļņiem kā bezbēdīgi velnēni.
Sargi savos posteņos spēlēja azartspēles. Augstajās mājās kalpotāji gulēja savās niedru gultās. Pils vārti bija aizbultēti ar trim aizbīdņiem. Katrs no tiem bija resnāks par cilvēku. Bet rietumpuses dārzam neviens nepievērsa nekādu vērību, lai gan nāve zagās no tās puses klusi kā skorpions.
Bērnistabas logs pirmajā stāvā bija atvērts. Četras melnas ēnas piespiedās sienai, vadonis deva zīmi, un visi cits pēc cita sāka rāpties augšup pa sienu, liekot lietā pirkstus un kāju nagus. [90] [1] Kāju nagi bija izliekti un novīlēti asi gluži kā ērgļiem. Slepkavas labi rūpējās par kājām, jo tās darbā bija ļoti nozīmīgas. Viņi tās bieži mazgāja, berza ar pumeku, mērcēja sezama eļļā, līdz āda bija mīksta kā dūnas.
Šādā veidā viņi bija uzrāpušies pa marmora kolonnām un ledus sienām no Masīlijas līdz Hadramautai, tāpēc šie akmens bluķi viņiem bija tīrais sīkums. Viņi rāpās augšup gluži kā sikspārņi pa alas sienu. Mēness apgaismoja dunčus, kas mirdzēja viņiem mutēs.
Nu jau pirmais slepkava bija sasniedzis palodzi viņš uzlēca uz tās kā tīģeris un palūkojās iekšā.
Istabu izgaismoja mēnesgaisma, tāpēc te izskatījās gaišs kā dienā. Zēns gulēja aizmidzis tik nekustīgi, ka šķita jau miris.
Melnie mati bija izjukuši uz spilvena, gaišais kakls spīdēja uz zīda palagiem.
