Uz mirkli likās, ka viņš sāks trakot, gluži kā senajās labajās dienās. Bet izskatījās, ka manam saimniekam galvā pārslēdzas kāds slēdzis, un viņš kļuva vēss un vienaldzīgs. Zēns atkal pievērsās dokumentiem, it kā tas, ko es pateicu, būtu pavisam garlaicīgs. Atklāti sakot, man labāk būtu paticis, ja viņš trakotu.
- Londonā kapsētas atrodas ārpus pilsētas, viņš pie sevis noteica. Daudz higiēniskāk. Ir pat īpaši bēru vilcieni, kas aizgādā līķus turp. Moderna metode. Čehi dzīvo tik vecmodīgi!
Es neko neteicu. Šis muļķis nebija pelnījis manu gudro padomu.
Zēns apmēram stundu blāvā sveces gaismā pētīja dokumentus, pierakstīdams piezīmes uz papīru malām. Viņš ignorēja mani, un es ignorēju viņu, izņemot tos brīžus, kad uzpūtu vieglu vējiņu pāri istabai, liekot sveces gaismai kaitinoši raustīties. Pusvienpadsmitos viņš piezvanīja uz reģistratūru un nevainojamā čehu valodā pasūtīja jēra cepeti un vīnu. Tad nolika pildspalvu un pagriezās pret mani, pieglaužot matus.
- Zinu! es izsaucos no gultas, kur biju atlaidies atpūsties.
- Tagad saprotu, ko tu man atgādini! Tas man nelika mieru kopš pagājušās nedēļas, kad tu mani izsauci. Siržulauzēju! Tu atglaud matus tieši tāpat kā viņš!
- Parunāsim par Prāgas golemiem!
- Tas noteikti ir ļoti ķēpīgi. Visa tā eļļa, kas tfev ir matos!
- Tu esi redzējis golemu darbībā. Kādi burvji parasti izmanto golemus?
- Manuprāt, tas liecina arī par nedrošību. Vajadzību spodrināt spalvas.
- Vai golemus spēj radīt tikai čehu burvji? Vai to varētu izdarīt arī angļi?
- Gledstons nekad tā neizrādījās nepiņķerējās ar matiem vai ko tamlīdzīgu. Viņš bija nosvērts un mierīgs.
Zēns samirkšķināja acis. Šķiet, biju viņā izraisījis interesi.
- Tu pazini Gledstonu?
- "Pazīt" nebūtu īstais vārds. Nē, tikai redzēju no attāluma. Viņš vienmēr bija klāt cīņā, atbalstījies uz zižļa, vērodams, kā karaspēks iebrūk Prāgā un dodas tālāk uzvaras gājienā pa Eiropu. Viņš bija ļoti mierīgs visu vēroja, bet neko daudz neteica bet, kad vajadzēja rīkoties, katra viņa kustība bija izlēmīga un pārliecinoša. Nemaz nelīdzinājās šodienas nemierīgajiem burvīšiem.
- Patiešām? Zēns bija aizgrābts. Nebija nekādu šaubu, kam viņš vēlējās līdzināties. Varētu teikt, ka arī tu viņu zināmā mērā apbrīnoji?
- Nē. Protams, ne. Viņš bija viens no riebīgākajiem burvjiem. Dienā, kad viņš nomira, zvanīja visi Eiropas zvanu torņi. Nav vērts vēlēties būt tādam kā viņš, Netenjel, tici man. Turklāt, es uzsitu pa putekļaino spilvenu, tev trūkst paša galvenā.
Ak, tas viņu aizkaitināja. Kā tad?
- Tu neesi tik nejauks. Viņš tevi daudzkārt pārspēj.
Klauvējiens pie durvīm pārtrauca mūsu sarunu. Ienāca melnā tērpts sulainis un apkalpotāja, kas atnesa šķīvi ar cepeti un atdzesētu vīnu. Netenjels uzvedās diezgan smalki, šo to pajautādams par ielu plānojumu un iedodams dzeramnaudu. Kamēr čehi bija šeit, es biju pārvērties par mazu pelīti, kas paslēpusies starp spilveniem, un paliku par pelīti, kamēr mans saimnieks pabeidza vakariņot. Beidzot viņš nolika dakšiņu, izdzēra pēdējo vīna malku un piecēlās kājās.
Vairs nav laika runāt, viņš teica. Piecpadsmit pāri vienpadsmitiem. Mums jāiet.
Viesnīca atradās Kremencova ielā, netālu no vecpilsētas, tieši platās upes krastā. Mēs izgājām no viesnīcas un devāmies uz ziemeļiem pa laternu apgaismotām ieliņām, lēni, neatlaidīgi soļojot Geto virzienā.
Par spīti kara postījumiem, par spīti sabrukumam, ko pilsēta bija piedzīvojusi pēc imperatora krišanas un valdības pārcelšanas uz Londonu, Prāgai joprojām piemita kaut kas noslēpumains un dižs. Pat es, Bartimajs, kas parasti izturos vienlīdz vienaldzīgi pret visiem tiem elles caurumiem uz Zemes, kuros man nākas uzturēties, tomēr novērtēju sīs pilsētas skaistumu pasteļtoņos krāsotās mājas ar augstajiem terasveida jumtiem, kas drūzmējās ap neskaitāmajām baznīcām ar smailajiem torņiem, sinagogām un teātra ēkām; dižo, lēno upi, kura plūda garām pilsētai un kurai pāri slējās dučiem dažādu tiltu (katru no tiem vaiga sviedros bija cēlis kāds džins [32] );[1] 1357. gadā es tiku iesaistīts paša skaistākā Akmens tilta celtniecībā. Deviņi no mums paveica šo darbu vienā naktī, iesvētot to, kā pieņemts, ar viena džina ieslodzījumu. Rītausmā mēs vilkām lozes, kuram šis gods pienāksies. Nabaga Hemfrijs joprojām mīt zem šī tilta, noteikti nogarlaikojies līdz nāvei, lai gan mēs iedevām viņam kāršu kavu, ar ko īsināt laiku. un plašo, grezno imperatora pili, kas skumji gulēja pakalna galā.
Zēns klusēja. Nekas pārsteidzošs savā dzīvē viņš reti bija devies ārpus Londonas. Laikam jau lūkojās apkārt, apbrīnodams pilsētas skaistumu.
- Cik briesmīga vieta, mans saimnieks beidzot uzsāka sarunu. Devro māju nojaukšanas kampaņa te būtu tieši vietā.
Es pārsteigts palūkojos uz zēnu. Vai man jāsaprot, ka zelta pilsēta Prāga tev nešķiet pietiekami pievilcīga?
- Nu… te viss ir tik nekārtīgs! Vai tad ne?
