Džeina uzmeta lūpu. Uztraucaties, ko teiks meistare? Viņa neuzzinās. Un es neteikšu Divālam. Es zinu, ka mēs nedrīkstam…
- Ne jau par to ir runa…
- Tātad…
- Man šodien jādara kas cits… kaut kas svarīgs. Netenjels mēģināja atraut skatienu no meitenes acīm; zēns nespēja koncentrēties, sirds sitās tik strauji un skaļi, atmiņa šķita pilnībā paralizēta. Džeinai bija jaukas smaržas, nejau parastais Pīlādžu odekolons, bet kaut kas austrumniecisks. Ļoti jaukas, bet vienlaikus visu pārmācošas. Viņas tuvums mulsināja.
- Kas tad jums tik svarīgs darāms? viņa vaicāja. Varbūt es varu palīdzēt?
- Man jādodas… uz Prāgu.
Viņa piespiedās vēl tuvāk. Vai tiešām? Kāpēc?
- Lai izmeklētu… Netenjels samirkšķināja acis un pašūpoja galvu. Kaut kas bija nepareizi.
- Ziniet ko, Džeina murrāja, mēs varētu apsēsties un mierīgi papļāpāt. Jūs pastāstītu par saviem plāniem…
- Es laikam…
- Manā dzīvoklī ir jauks, plats dīvāns.
- Vai tiešām?
- Mēs tur varētu mājīgi ieritināties, dzert šerbetu ar ledu, un jūs man pastāstītu par dēmonu Bartimaju. Es tā vēlētos to dzirdēt!
Tiklīdz Džeina izrunāja šos vārdus, Netenjela prātā iezvanījās gluži kā trauksmes zvans. Kā viņa bija uzzinājusi Bartimaja vārdu? Tikai no Divāla, sava meistara, kurš to bija dzirdējis šorīt Izsaukšanas istabā. Un Divāls nebija viņa draugs. Viņš vēlējās izjaukt visu, ko Netenjels darīja, ari braucienu uz Prāgu. Zēns palūkojās uz Džeinu ar pieaugošām aizdomām. Pēkšņi atgriezās veselais saprāts, un jaunais burvis sajuta, ka sensors pie auss vibrē un dūc, ziņojot, ka pret viņu tiek izmantota smalka maģija. Sarma vai pat Valdzināšanas burvestība… Tiklīdz viņš to bija sapratis, zēnam likās, ka Džeinas mati ir zaudējuši mirdzumu, dzirkstelītes viņas acīs uzmirdzēja un apdzisa.
- Piedodiet, Ferēras jaunkundz, viņš atturīgi teica, jūsu ielūgums ir ļoti laipns, bet man tas diemžēl jānoraida. Sveiciniet no manis savu meistaru.
Džeina klusi nopētīja Netenjelu, un mirdzošais, apbrīnas pilnais skatiens pamazām izgaisa, tā vietā stājoties aukstajam, vērtējošajam. Viņa pasmaidīja. Divāla kungs priecāsies.
Netenjels palocījās un devās prom. Kad viņš, nokļuvis otrā priekšnama pusē, atskatījās, meitene jau bija pazudusi.
Burvis joprojām jutās nedaudz samulsināts no šīs tikšanās, kad izkāpa no lifta trešajā stāvā, šķērsoja plašu, atbalsīm pilnu gaiteni un nostājās pie otrā sekretāra durvīm. Netenjels sakārtoja piedurkņu atlokus, mirkli pagaidīja, lai nomierinātos, tad pieklauvēja un gāja iekšā.
Tā bija istaba ar augstiem griestiem un ozolkoka sienām. Gaisma plūda no liela loga, aiz kura pavērās skats uz raibo Vaitholas satiksmi. Istabā atradās trīs lieli koka galdi, kuru virsmās bija iestrādātas zaļas ādas strēmeles. Uz galdiem mētājās dučiem karšu dažas bija mūsdienīgas, citas senas, gatavotas no pergamenta, rūpīgi atritinātas uz galda. Valsts otrais sekretārs mazs, plikpaurains vīrelis bija noliecies pār vienu no kartēm un ar pirkstu vilka pa kādu maršrutu. Viņš pacēla acis un laipni pamāja.
- Mandrāk! Lieliski. Džesika jau teica, ka jūs iegriezīsieties. Ienāciet! Te jums ir sagatavotas Prāgas kartes.
Netenjels nostājās blakus sekretāram, kurš sniedzās viņam tikko līdz plecam. Vīrieša āda bija dzeltenīga, ar brūniem pigmenta plankumiem, sausa un plāna. Viņš ar pirkstu iebakstīja kartē. Šī ir viena no jaunākajām Prāgas kartēm, kas parāda, kā mūsu armija to iekaroja. Ceru, ka teorētiski esat iepazinies ar pilsētas plānu.
- Jā, ser, Netenjela asais prāts jau bija uztvēris papildu informāciju, ko sniedza karte. Pils rajons ir Vltavas labajā krastā, vecpilsēta kreisajā. Burvju kvartāls kādreiz bija blakus pilij, vai ne?
- Tiesa. Šeit, pie paša kalna. Zelta ielā tolaik mitinājās labākie Eiropas burvji un alķīmiķi, protams, līdz dienai, kad te iemaršēja Gledstona vīri. Un tagad visi čehu burvji, kas nu tur vēl palikuši, ir pārcēlušies no pilsētas centra uz piepilsētu, tāpēc pils rajonā nekas nozīmīgs nevarētu notikt. Manuprāt, tur viss varētu būt izpostīts. Otrs maģijas centrs, viņš norādīja ar pirkstu, ir Geto. Tieši šeit Lēvs radīja pirmo golemu, un pārējie šī kvartāla burvji turpināja to līdz pat pagājušajam gadsimtam. Tā ka es domāju, ka tieši šeit varētu glabāties senās zināšanas. Viņš palūkojās uz Netenjelu. Jūs taču saprotat, ka tās būs veltas pūles, vai ne, Mandrāk? Ja viņi zinātu, kā radīt golemu, kāpēc viņi to nebūtu darījuši visu šo laiku? Mēs viņus esam uzvarējuši tik daudzās kaujās… Nē, es tam vienkārši neticu.
- Es rīkojos saskaņā ar man sniegto informāciju, Netenjels ar cieņu sacīja. Prāga varētu būt labs sākums. Neitrālais tonis un poza veiksmīgi noslēpa, ka patiesībā viņš bija ar sekretāru vienisprātis.
- Nu, jums jau labāk zināms. Sekretāra balss pauda, ka īstenībā Netenjelam nav zināms nekas. Redzat šo sainīti? Tajā ir jūsu jaunā pase. Jūs ceļosiet kā Dereks Smiters, Vata Vīna kompānijas māceklis no Merilebonas. Šajā sainī ir dokumenti, kas to apstiprina, ja nu gadījumā muitas darbiniekiem rodas aizdomas.
