Netenjels dziļi ievilka elpu, sakārtoja cepuri un devās uz priekšu tik pārliecinoši un bezrūpīgi, cik vien spēja. Viņš nenolaida skatienu no figūras kapsētas viņā galā. Par spīti skepsei, Netenjels juta, ka šīs vietas nomācošā tumsa un vientulība sāk viņu negatīvi ietekmēt. Sirds sitās kā neprātīga.
Ko tad viņš īsti redzēja sev priekšā? Bālu, mironīgu liesmiņu, kas nāca arvien tuvāk un meta mirdzoši zaļgandzeltenu gaismu uz tuvākajiem kapakmeņiem.
Netenjels samiedza acis: nevienā no trim redzamajiem plāniem nebija vērojama dēmonu darbība. Acīmredzot nācējs bija cilvēks.
Beidzot grants čirkstoņa norādīja, ka noslēpumainais cilvēks ir iznācis uz celiņa. Tas neapstājās, bet droši nāca uz priekšu, un aiz viņa plandījās noskrandis apmetnis. Kad nācējs pietuvojās, Netenjels pamanīja nepatīkamas, mironīgi bālas rokas, kuras turēja priekšmetu, kas izstaroja blāvo gaismu. Zēns mēģināja saskatīt arī seju, bet to slēpa tumša kapuce. Neko citu nevarēja redzēt. Jaunais burvis pievērsa skatienu priekšmetam, kuru nācējs turēja rokā un no kura plūda fosforiscējošā gaisma. Tā bija svece, kas ieķīlēta starp…
- Fui, cik pretīgi! Netenjels čehiski izsaucās.
Nācējs apstājās kā iemiets. No kapuces atskanēja augsta, spalga balss: Ko jūs ar to gribējāt teikt? Tad svešais noklepojās un turpināja zemākā, lēnākā un noslēpumainākā balsī: Tas ir, es gribēju vaicāt ko jūs ar to domājāt?
Netenjels saviebās. Tā briesmīgā lieta, ko jūs nesat rokā. Tā ir smirdīga.
- Piesargietiess! Tas ir varens amulets!
- Tas ir nehigiēnisks mēsls! Kur jūs to dabūjāt?
- Nogriezu pie karātavām, kad spīdēja pusmēness.
- Varu derēt, ka tas nav pat dezinficēts. Jā! Paskatieties, kā tas lobās…
- Nelobās vis! Tie ir vaska pilieni no sveces.
- Nu, var jau būt, bet tik un tā nav prātīgi to staipīt līdzi. Es ieteiktu aizmest to aiz kapakmeņiem un nomazgāt rokas.
- Vai jūs apjēdzat, teica vīrs, kas aizkaitināts bija iespiedis vienu roku sānos, -ka runājat par maģisku objektu, kurš spēj apdullināt ienaidnieku un pamanīt maģisku novērotāju piecdesmit pēdu rādiusā? Tas ir vērtīgs priekšmets! Es netaisos to sviest prom.
Netenjels pašūpoja galvu. Jūs vajadzētu ieslodzīt! Šāda uzvedība Londonā nebūtu iedomājama.
Vīrietis pēkšņi sastinga. Londonā? Kāda man daļa gar Londonu?
- Jūs taču esat Arlekīns, slepenais aģents, vai ne?
Ilga pauze. Varbūt.
- Protams, esat. Kurš cits vēl tik vēlā naktī klīstu pa kapsētu? Man pat nevajadzēja redzēt to pretīgo sveci jūsu rokās, lai zinātu, kas esat! Turklāt jūs runājat čehiski ar angļu akcentu. Pietiek! Tagad es gribu informāciju, turklāt ātri!
Svešais pacēla gaisā brīvo roku. Pagaidiet mirklīti! Es pat nezinu, kas jūs tāds esat!
- Džons Mandrāks no valdības. Kā jūs jau ļoti labi zināt.
- Man vajadzīgi pierādījumi.
Netenjels pārbolīja acis. Redzat šo? viņš norādīja uz spalvu pie cepures. Asinssarkana spalva!
Vīrietis brīdi domāja. Man tā izskatās vairāk ķieģeļsarkana.
- Tā ir asinssarkana. Vai pēc brīža būs tāda, ja nebeigsiet pļāpāt muļķības un neķersieties pie lietas.
- Nu… labi. Bet pirms tam, vīrietis atkal ierunājās noslēpumainā balsī, man jāpārbauda, vai mūsu sarunu neviens nenoklausās. Atkāpieties! Arlekīns pacēla gaisā sveci un nomurmināja pāris vārdu. No sveces pacēlās gaiša uguns liesma, kļūstot par luminiscējošu gaismas loku. Pēc nākamās pavēles tas uzliesmoja un izpletās pa visu kapsētu. Netenjels pamanīja, ka sikspārnis nokrita no zara kā akmens, īsi pirms gaismas stars paslīdēja garām. Viņš neredzēja, kas ar sikspārni notika tālāk. Gaismas loks izpletās ārpus kapsētas un izgaisa tālumā.
Arlekīns pamāja. Varam runāt droši.
Netenjels norādīja uz sveci, kas bija atkal pieņēmusi sākotnējo izskatu. Šo triku es zinu. To sauc par Izgaismojošo apli, ko vada velnēns. Lai to izdarītu, svece nav jāiesprauž miroņa rokā. Visa tā gotiskā muļķošanās ir domāta, lai iebiedētu vienkāršos ļaudis. Mani tas neietekmēs, Arlekīn.
- Var jau būt… izdēdējusī, bālā roka pašāvās zem apmetņa un pakasījās. Tomēr man šķiet, ka jūs izliekaties pārlieku smalks, Mandrāk. Noniecināt mūsu maģijas pamatus. Viss nav tik tīrs un skaidrs, kā jūs to gribat padarīt. Asinis, rituāli, upuri un nāve… tas ir katra mūsu izrunātā buramvārda pamatā. Mēs visi balstāmies uz gotisko.
- Var jau būt, ka Prāgā, Netenjels norūca.
- Neaizmirstiet, ka Londonas varenība ir balstīta uz Prāgas bijušo diženumu. Tātad… Arlekīna balss pēkšņi kļuva lietišķa, velnēns, kas ieradās pie manis, ziņoja, ka jūs esat atsūtīts uz šejieni ļoti slepenā uzdevumā. Kāds tas ir, un kādu informāciju jums vajag no manis?
Netenjels, stāstot par iepriekšējo dienu notikumiem, runāja ātri un ar zināmu atvieglojumu. Arlekīns viņu klusēdams uzklausīja.
- Vai Londonā ir golemi? Arlekīns vaicāja, kad Netenjels apklusa. Brīnumi nekad nebeidzas. Te nu parādās gotiskās šausmas, gribat to vai ne. Interesanti…
- Interesanti un izskaidrojami? Netenjels cerīgi vaicāja.
