Pēc triju dienu brauciena no Soderas, vadīdamies pēc jūrasputnu lidojuma un piekrastes aļģēm, viņi sasniedza Pelimeru, nelielu saliņu, kas slējās augstu virs pelēkās jūras plašuma. Tās iedzīvotāji runāja hardiešu valodā, taču vietējais dialekts skanēja svešādi pat Vīķa ausīm. Abi ceļotāji izkāpa krastā, lai sagādātu dzeramo ūdeni un drusku atpūstos no brauciena, un sākumā tika uzņemti laipni, ar bijību un satrauktu pacilātību. Salas galvenajā pilsētiņā dzīvoja zintnieks, taču viņa prāts bija nevesels. Viņš runāja tikai par milzu čūsku, kas rijot Pelimeras pamatus, tāpēc sala drīz aizpeldēšot okeānā kā laiva, kas atrauta no piestātnes, un pārslīdēšot pāri pasaules robežai. Sākumā viņš jaunos burvjus saņēma ar cieņu, taču pamazām, runādams par čūsku, sāka uzlūkot Gedu greizi un vēl pēc kāda laika sāka tos abus turpat uz ielas lamāt par spiegiem un jūrasčūskas kalpiem. Pēc tam salas iedzīvotāji kļuva pret viņiem nelaipni, jo pašu zintnieks, kaut ari nevesels prātā, tomēr paliek pašu zintnieks. Tāpēc Geds ar Vīķi ilgāk tur neuzkavējās un jau pirms krēslas devās projām, virzīdami laivu tālāk uz dienvidaustrumiem.
Šajās ceļojuma dienās un naktīs Geds ne reizes nepieminēja ēnu un tieši nerunāja par sava brauciena mērķi; vienīgais Vīķa jautājums šajā sakarā bija šāds (jo viņi visu laiku brauca vienā un tajā pašā virzienā arvien tālāk no pazīstamajiem Jūrzemes apvidiem): - Vai tu droši zini ceļu? - Uz to Geds tikai atbildēja: - Vai dzelzs droši zina, kur atrodas magnēts? - Vīķis pamāja ar galvu, un viņi brauca tālāk, par to vairs nerunādami. Bet laiku pa laikam viņi sarunājās par mākslām un paņēmieniem, ar kādiem senlaiku magi mēdza izzināt postošu spēku un būtņu īstos vārdus: kā Neregers no Palnas tika uzzinājis Melnā Maga vārdu, noklausīdamies pūķu sarunu, un kā Morreds ieraudzījis sava ienaidnieka vārdu Enladas līdzenumu kaujaslauka smiltīs, kur to ierakstījušas krītošas lietus lāses. Viņi runāja par atrašanas burvībām, piesaukšanām un tiem Atbildamajiem Jautājumiem, kurus drīkst uzdot tikai Veidotājs. Taču sarunas beigās Geds bieži nomurmināja vārdus, kurus viņam senaizgājušā rudenī uz Gontas kalna atzara tika sacījis Ogions: "Lai dzirdētu, ir jāprot klusēt.." Un viņš apklusa un stundām ilgi kavējās domās, visu laiku vērodams ceļu laivas priekšā. Reizēm Vīķim likās, ka draugs cauri visām nākamajām jūdzēm, bangām un pelēkajām dienām redz to, kam viņi seko, un šī ceļojuma tumšo nobeigumu.
Pieturoties nelāgam laikam, viņi izbrauca caur Komeju un Gosku, nevienu no abām salām miglā neredzēdami; ka tās palikušas aizmugurē, viņi uzzināja tikai nākamajā dienā, kad priekšā ieraudzīja smailu klintāju salu; virs tās lielos baros laidelējās kaijas, kuru kliedzieni bija dzirdami pāri visai jūrai.
- Spriežot pēc izskata, tā būs Astovela, - sacīja Vīķis.
- Pēdējā Zeme. Uz austrumiem un dienvidiem no tās kartes ir tukšas.
- Bet tie, kas tur dzīvo, varbūt zina kaut ko par tālākajām zemēm, - atbildēja Geds.
- Kāpēc tu tā runā? - jautāja Vīķis, jo Geda vārdi bija skanējuši samocīti, un arī atbilde bija dīvaina un stomīga.
- Tur ne, - Geds teica, stingi lūkodamies uz Astovelu un tai garām vai varbūt cauri. - Tur ne. Uz jūras ne. Nevis uz jūras, bet uz cietzemes, bet uz kādas zemes? Pie Atklātās jūras avotiem, aiz avotiem, aiz dienasgaismas vārtiem...
Tad viņš apklusa, un, kad pēc kāda laika ierunājās atkal, viņa balss skanēja ikdienišķi, it kā viņš būtu atsvabinājies no burvības vai vīzijas un redzēto vairs īsti neatcerētos.
Astovelas osta pie upītes iztekas starp augstiem klints-akmeņiem atradās salas ziemeļu pusē, un visas ciemata būdas bija pavērstas pret ziemeļiem un rietumiem; izskatījās gluži tā, it kā sala pat no šī lielā attāluma būtu vēlējusies raudzīties uz Jūrzemes pusi, uz cilvēkiem.
