Šai gadalaikā, kad laivas Astovelas tuvumā nemēdza braukāt, svešinieku ierašanās izraisīja lielu satraukumu un nemieru. Sievietes paslēpās no klūgām pītajās būdās, mezdamas bailīgus skatienus pa durvīm, slēpdamas bērnus svārku krokās un steigšus atkāpdamās mājas tumšajā iekšienē, kad svešie atbraucēji nāca no piekrastes augšup. Vīri, kalsni stāvi trūcīgos ietērpos, sapulcējās ap Gedu un Vīķi ciešā, drūmā lokā, un katram rokā bija akmens cirvis vai no gliemežnīcas izgrebts nazis. Bet, kad salinieku bailes bija rimušas, viņi kļuva pret svešiniekiem ļoti viesmīlīgi un apbēra tos ar neskaitāmiem jautājumiem. Viņu krastā reti piestāja kāds kuģis - pat no Soderas vai Rolamenijas ne, jo šejieniešiem nebija nekā vērtīga, ko iemainīt pret bronzu un smalkajiem izstrādājumiem; viņiem nebija pat koka. Viņu laivas bija pītas no niedrēm, un tikai lielākie drosminieki uzdrīkstējās tādās doties līdz Goskai vai Komejai. Šejienieši dzīvoja savrup no citām apdzīvotam vietām, visu karšu attālākajā malā. Viņiem nebija ne savas burves, ne zintnieka, un šķita, ka viņi pat nepazīst atbraucēju zižļus un apbrīno tos tikai tāpēc, ka tie gatavoti no bezgala vērtīgā materiāla - koka. Viņu vadonis izskatījās ļoti vecs un vienīgais no visiem jebkad bija redzējis cilvēku, kurš dzimis Arhipelāgā. Tāpēc Geds visos izraisīja lielu apbrīnu, un cilvēki veda savus mazos dēlēnus palūkoties uz arhipelāgieti, lai tie viņu atcerētos vecuma dienās. Asto-velieši nekad nebija dzirdējuši par Gontas salu un zināja tikai Havnoras un Ea vārdus, tāpēc noturēja Gedu parHav-noras augstmani. Viņš centās pēc iespējas atbildēt uz salinieku jautājumiem par balto pilsētu, kuru nekad nebija redzējis. Bet, vakaram tuvojoties, Geds kļuva arvien nemierīgāks, un, kad viņi kopā ar ciemata ļaudīm sēdēja pie pavarda bedres, kurā gruzdēja kazu mēsli un niedru saišķi - vienīgais šejieniešu kurināmais-, viņš tiem jautāja:
- Kas atrodas uz austrumiem no jūsu zemes?
Ciematnieki klusēja; dažās sejās uzplaiksnīja smīns, citi izskatījās drūmi.
- Jūra, - atbildēja vecais vadonis.
- Vai nekādu zemju tur vairs nav?
- Šī ir Pēdējā Zeme. Tālāk zemju vairs nav. Līdz pat pasaules malai plešas tikai ūdens.
Viņi ir gudri vīri, tēv,-teica kāds jaunāks vīrietis,
- ceļotāji, jūrasbraucēji. Varbūt viņi zina kādu zemi, par kuru mēs neesam dzirdējuši.
- Uz austrumiem no šejienes nav nevienas zemes, -vecais vīrs atkārtoja, ilgi lūkojās Gedā un pēc tam vairs neteica neko.
Šo nakti braucēji pavadīja būdas dūmu siltumā. Jau pirms ausmas Geds pamodināja draugu un čukstus teica: -Mosties, Estariol! Mēs te nedrīkstam palikt, mums jābrauc tālāk!
- Kāpēc tik agri? - Vīķis samiegojies atjautāja.
- Nevis agri, bet drīzāk par vēlu. Es esmu sekojis pārāk gausi. Ēna ir pamanījusies izbēgt, un tās man ir beigas. Tā nedrīkst aizbēgt no manis, man tai jāseko, vienalga, cik tālu. Ja es to pazaudēšu, tad būšu pagalam.
- Kurp mēs tai sekosim?
- Uz austrumiem. Nāc! Es jau piepildīju maisus ar ūdeni.
Abi draugi izgāja no būdas, kamēr visi salinieki vēl gulēja; tikai kaut kur tumsā ieraudājās bērns, kas drīz atkal apklusa. Bālajā zvaigžņu gaismā viņi atrada ceļu līdz upītes iztekai un, atraisījuši "Tālredzi" no klints izciļņa, iestūma to melnajā ūdenī. Tad viņi pagrieza laivu uz rietumiem no Astovelas un devās uz Atklāto jūru. Tas notika pirmajā Atelpas dienā, pirms saules lēkta.
Todien debesis turējās skaidras. Pasaules vējš bija auksts, un no ziemeļaustrumiem pūta spēcīgas brāzmas, taču Geds bija izsaucis magvēju: tā bija pirmā burvība, ko viņš veica pēc aizbraukšanas no Plaukstu salām. Laiva ļoti ātri traucās uz austrumiem. Pret to kūpēdami sitās lielie, saules apmirdzētie viļņi, un laiva drebēja no triecieniem, taču droši turpināja ceļu, apstiprinādama sava būvētāja vārdus un atsaukdamās uz magvēju tik veiksmīgi kā ikviens Roukas burvību radīts kuģis.
Geds visu rītu neko nerunāja, tikai palaikam pateica nepieciešamos vārdus, lai uzturētu vēju vai buras apburto spēku, un Vīķis tupināja iztraucēto snaudu laivas pakaļgalā. Ap dienas vidu abi ieturēja maltīti. Geds sadalīja ēdamo ļoti taupīgi, šīs rīcības iemesls bija acīm redzams, un abi notiesāja savu sālītās zivs gabalu un kviešu plāceni, nesacīdami ne vārda.
Visu pēcpusdienu viņi brauca uz austrumiem, nesamazinādami ātrumu un nenogriezdamies sānis. Reiz Geds pārtrauca klusumu, jautādams: - Kuriem tu piekrīti: tiem, kuri domā, ka aiz Ārējām Robežjoslām ir tikai jūra un nav nevienas zemes, vai arī tiem, kuri tic, ka otrā pasaules pusē ir vēl citi Arhipelāgi un plašas, neatklātas zemes?
- Pagaidām es piekrītu tiem, kuri domā, ka pasaulei ir tikai viena puse un ka tie, kuri brauc pārāk tālu, var pārkrist pāri pasaules malai.
Geds nepasmaidīja: viņā vairs nebija atlicis nekā no jautrības. - Kas zina, ko tur, ārpusē, var satikt vai ieraudzīt? Ko varam spriest mēs, kas vienmēr esam turējušies tikai pie saviem krastiem?
- Daži ir braukuši meklēt un pētīt, bet nav atgriezušies.
Un neviens kuģis pie mums nav atbraucis no zemēm, kuras mums nebūtu pazīstamas.
