Vīķis atgriezās nākamajā dienā un atvadījās no Ismejas vecākajiem, kuri ļoti negribēja laist viņu ziemas vidū nezināmos jūras ceļos, turklāt briesmu pilnos meklējumos, kas neskāra viņu pašu, taču pārmetumi bija veltīgi, un nekas nespēja Vīķi atturēt no viņa nodoma. Kad viņam apnika veco vīru tirdīšana, viņš teica: - Es esmu jūsējais pēc savas izcelsmes, paražām un uzticētā pienākuma. Es esmu jūsu burvis. Bet jums ir laiks atcerēties vienu: kaut gan es esmu kalps, tomēr neesmu jūsu kalps. Kad būšu brīvs un varēšu atgriezties, es to darīšu, bet līdz tam laikam - palieciet sveiki!
Rītausmā, kad austrumu pusē virs jūras sāka svīst pelēka gaisma, abi jaunie cilvēki Ismejas ostā iekāpa "Tālredzē" un pacēla brūnu, labi noaustu buru, kurā sāka pūst ziemeļu vējš. Piestātnē stāvēja Dzelzszāle, noskatīdamās viņiem pakaļ tāpat kā jūrasbraucēju sievas un māsas visos Jūrzemes krastos, pavadīdamas savus vīriešus jūrā: tās nemāj ar roku un nesauc sveikas, tikai nekustīgi stāv krastā, ietinušās pelēkos vai brūnos apmetņos, līdz cietzemes mala braucēju skatieniem saraujas arvien mazāka un tālāka, bet ūdens plašums starp laivu un krastu plešas ar katru bridi lielāks.
Mājīgais patvērums tagad bija pazudis skatienam, un "Tālredzes" uzkrāsotās, viļņu izmērcētās acis lūkojās ūdeņos, kas kļuva arvien plašāki un vientulīgāki. Divās dienās un naktīs abi draugi veica ceļu no Ifišas līdz Soderas salai - simt jūdžu nelabvēlīga laika un mainīgu vēju cīniņa. Viņi uzkavējās ostā pavisam īsu bridi, lai no jauna piepildītu ādas maisu ar dzeramo ūdeni un nopirktu darvotu buru audeklu, kas neapsegtajā laivā pasargātu līdzpaņemtos krājumus no lietus un jūras ūdens. To viņi iepriekš nebija sagādājuši, jo burvji parasti nodrošinās pret šādām sīkām neērtībām ar burvību palīdzību: tās šajos gadījumos ir pavisam niecīgas un vienkāršas; arī jūras ūdeni var ļoti vienkārši pārvērst saldūdenī un aiztaupīt pūles, kas saistītas ar dzeramā ūdens līdzņemšanu. Taču Geds, šķiet, ļoti nevēlējās izmantot savu prasmi un centās atturēt no tā ari Vīķi. Viņš pateica tikai: - Labāk ne, - un draugs neiebilda un neko nejautāja. Jo brīdī, kad vējš pirmoreiz piepūta buru, viņus abus pārņēma smaga priekšnojauta, salta kā ziemas vējš. Mājoklis, osta, miers, drošība - tas viss bija atstāts aiz muguras. Viņi no tā bija novērsušies. Tagad viņu priekšā stiepās ceļš, kurā viscaur draudēja briesmas un kurā nekas nenotika bez nozīmes. Viņu izraudzītajā ceļaposmā ikviena mazākā burvība varēja mainīt izredzes, spēku līdzsvaru un likteni, jo tagad viņi devās uz šī līdzsvara pašu centru, pretī vietai, kurā sastopas gaisma ar tumsu. Tie, kuri sākuši šādu ceļu, nevienu vārdu neizrunā bez apdoma.
Viņi atkal devās jūrā un, nobraukuši gabalu gar Soderas piekrasti, kurā balti sniega lauki pārtapa miglainos kalnos, pagrieza laivu uz dienvidiem; tagad tā iepeldēja ūdeņos, kur nekad nemēdza braukāt Arhipelāga lielie tirgoņi, -Robežjoslas pašā ārējā malā.
Vīķis neko nejautāja par izraudzīto ceļu, jo zināja, ka Geds to neizvēlas, bet brauc turp, kur jābrauc. Kad Soderas sala aiz muguras kļuva bāla un maziņa, viļņi arvien spēcīgāk šņāca un sitās gar laivas priekšgalu un visapkārt līdz debesu pamalei pletās liels, pelēks ūdens klajums. Geds jautāja:
- Kādas zemes būs šajā ceļā?
- Uz dienvidiem no Soderas nav nekādu zemju. Dienvidu virzienā var braukt ilgi, bet ieraudzīt maz: Pelimeru, Komeju, Gosku un Astovelu, kuru dēvē ari par Pēdējo zemi. Aiz tām sākas Atklātā jūra.
- Un kas ir uz dienvidrietumiem?
- Rolamenija - viena no mūsu Austrumu robežsalām; ap to ir vēl citas sīkākas saliņas, bet pēc tam nav nekā līdz pat Dienvidu robežsalām: Rodai, Tomai un Auss salai, uz kuru cilvēki nebrauc.
- Mēs varbūt brauksim, - Geds nīgri noteica.
- Es negribētu, - atbildēja Vīķis. - Stāsta, ka tā esot atbaidoša vieta, pilna kauliem un ļaunām zīmēm. Jūrasbraucēji apgalvo, ka no Auss salas un Fārsorras ūdeņiem esot redzamas zvaigznes, ko nevarot redzēt ne no vienas citas vietas un kam nekad neesot bijis vārdu.
- Jā, par to man reiz stāstīja jūrnieks, kurš pirmoreiz aizveda mani uz Rouku. Un vēl viņš stāstīja par Plostu ļaudīm tālajās Dienvidu robežsalās - tie piebraucot cietzemē tikai reizi gadā, lai sagādātu baļķus plostiem, bet visu pārējo gadu peldot līdzi okeāna straumēm, tālu no jebkādām salām. Man patiktu redzēt šādus plostu ciematus.
- Man gan ne, - Vīķis pasmīnēdams teica. - Man labāk patīk zeme un zemes ļaudis. Jūrai sava vieta, man sava...
