- Man būtu paticis redzēt visas Arhipelāga pilsētas, -sacīja Geds, turēdams buras auklu un vērodams pelēko plašumu sev acu priekšā. - Havnoru pašā pasaules sirdī, Ea zemi, kur dzimuši mīti, un strūklakas Vēja salā; visas pilsētas un lielās zemes. Un ari mazās zemes, ari Ārējo Robežjoslu svešādās zemes. Aizbraukt taisni līdz Pūķu ceļam rietumu pusē. Vai uz ziemeļiem, cauri ledus kalniem līdz pat Hogenas zemei. Daži stāsta, ka tā esot lielāka par visu Arhipelāgu, bet citi apgalvo, ka tur esot tikai rifi un klintis, un pa vidu ledus. Neviens īsti nezina. Man gribētos redzēt vaļus ziemeļu jūrās... Bet es nevaru. Man jāiet turp, kur lemts, un gaišie krasti jāatstāj aiz muguras. Kādreiz es pārāk steidzos, un nu vairs nav atlicis laika. Iztirgoju visu saules gaismu, pilsētas un tālās zemes par saujiņu varas, par ēnu, par tumsu. - Un, kā mēdz darīt tie, kas apveltīti ar burvju spējām, Geds ielika savas bailes un nožēlu dziesmā, īsā dziedrunas elēģijā, kas stāstīja ne tikai par viņu vien; draugs savukārt atbildēja ar vārdiem no "Erreta-Akbes varoņdarba": "Ak, kaut es vēlreiz spētu skatīt zemes pavardu spožo, Havnoras torņus baltos..."
Tā viņi turpināja savu cieši nosprausto ceļu plašajos, vientulīgajos ūdeņos. Pa visu dienu viņiem gadījās redzēt tikai sudraba zivtiņu baru, kas peldēja uz dienvidiem, bet viļņos neparādījās neviens delfīns, un pelēko gaisu virs galvas ne reizi nešķēla kaijas, ķīra vai alka spārnu vēzieni. Kad austrumi sāka satumst, bet rietumi iekvēlojās sarkani, Vīķis izņēma ēdamo, sadalīja to divās daļās un teica: - Te ir pēdējie alus malki. Es dzeru uz tās veselību, kura iedomājās ievelt laivā muciņu izslāpušiem vīriem jūras aukstumā - par savu māsu Dzelzszāli!
Tad Geds nopurināja drūmās domas, pārstāja stingi raudzīties jūras tālumā un pieminēja Dzelzszāli varbūt vēl sirsnīgāk nekā Vīķis. Doma par meiteni atsauca atmiņā viņas jauko, bērnišķo gudrību. Dzelzszāle bija citāda nekā visi, ko viņš pazinis agrāk. (Vai viņš vispār bija pazinis kādu jaunu meiteni? Taču Geds par to neiedomājās.) - Viņa ir kā maza zivtiņa, kā rauda, kas peld dzidrā strautā, - viņš teica. - Neaizsargāta, bet nenotverama.
To dzirdēdams, Vīķis ar smaidu paskatījās draugam sejā.
- Tu esi dzimis mags, - viņš teica. - Viņas īstais vārds ir Kesta. — Geds zināja, ka Senvalodā
Tomēr Vīķis, kurš to nebija darījis viegli un bez apdoma, atbildēja: - Pie tevis viņas vārds ir tādā pašā drošībā kā manējais. Turklāt tu to jau zināji bez teikšanas...
Uguns kvēlums rietumu pamalē pārtapa pelnos, un pelnu pelēkums sabiezēja melnumā. Visa jūra un debesis ietinās pilnīgā tumsā. Geds izstiepās laivas dibenā un, ietinies savā vilnas un kažokādu apmetnī, iekārtojās uz gulēšanu. Vīķis, turēdams buras auklu, klusi dziedāja "Enladas varoņdarbu", vietu, kur mags Morreds Baltais aizbrauc no Havnoras savā garajā bezairu laivā un dodas uz Soleas salu, kur pavasara dārzos ierauga Elfaranu. Geds aizmiga, nenoklausījies stāstu par abu mīlestības bēdīgajām beigām, MoiTeda nāvi, Enladas bojāeju un viļņiem, kas milzīgi un nežēlīgi noslīcināja Soleas augļu dārzus. Ap pusnakti viņš pamodās un nomainīja Vīķi. Nelielā laiva, spēcīga vēja dzīta, naski traucās pāri plašajiem ūdeņiem, cauri nakts aklumam. Tomēr mākoņi pamazām saplaisāja, un neilgi pirms ausmas gar to brūnganajām malām izspraucās tievi mēness stari, mezdami pār jūru bālganu mirdzumu.
- Mēness pavērsis tumšo pusi, - rītausmā pamodies, nomurmināja Vīķis; aukstais vējš šobrīd bija pierimis. Geds paskatījās augšup uz tievo, balto pusloku virs bālajām austrumu debesīm, taču neko neteica. Laiku, kad mēness pēc Saules Atgriešanās pirmoreiz sadilst, sauc par Atelpu, un tas ir pretstats Mēness dienām un vasaras Ilgajai Dejai. Tas ir neveiksmīgs laiks ceļotājiem un sirdzējiem; Atelpas laikā bērniem netiek dots īstais vārds, cilvēki neapdzied varoņdarbus, netrin zobenus vai darbarīkus un nedod zvērestus. Tas ir gada tumšais pols, kad diuītais nedarās un labais nedodas rokās.
