– Džon, tu jau vienreiz biji Izstumtais. Kāpēc tu domā, ka kāda no kaijām tavos agrākajos laikos uzklausīs tevi tagad? Tu taču zini sakāmvārdu, kas ir ļoti patiess: kaija, kura lido visaugstāk, redz vistālāk. Tās kaijas, no kuru vidus tu esi nācis, stāv uz zemes, ķērkdamas un cīnīdamās savā starpā. Kaijas lido tūkstošiem jūdžu no debesīm – un tu saki, ka vēlies parādīt viņām Debesis no tās vietas, kurā viņas atrodas! Džon, kaijas taču nespēj saskatīt pat savu spārnu galus! Paliec tepat! Palīdzi jaunajām kaijām šeit, palīdzi tām, kuras ir pietiekami augstu, lai saskatītu to, kas tev sakāms! – Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: – Un ja Čiangs būtu devies atpakaļ uz savām vecajām pasaulēm? Kur tad šodien būtu tu?
Pēdējie vārdi bija vistrāpīgākie… Sallivanam taisnība. Kaija, kura lido visaugstāk, redz vistālāk.
Džonatans palika un strādāja ar jaunajiem putniem, kas viņiem piebiedrojās, kas visi bija ļoti spējīgi un ātri apguva uzdevumu. Taču vecās izjūtas atgriezās, un viņš nespēja atvairīt domu par to, ka uz Zemes varbūt ir viena vai divas kaijas, kuras arī spētu mācīties. Cik nesalīdzināmi vairāk viņš pats tagad jau zinātu, ja toreiz, kad viņš kļuva par Izstumto, pie viņa būtu ieradies Čiangs!
– Sallivan, man jādodas atpakaļ, – viņš beidzot teica. – Taviem audzēkņiem veicas labi. Viņi var tev palīdzēt apmācīt jaunatnācējus.
Sallivans nopūtās, taču nestrīdējās.
– Man droši vien tevis pietrūks, Džonatan, – viņš tikai noteica.
– Kaunies, Sallivan! – Džonatans pārmetoši atsaucās. – Un nerunā aplamības! Kāpēc tad mēs katru dienu vingrināmies? Ja mūsu draudzība būtu atkarīga no tādiem šķēršļiem kā telpa un laiks, tad taču mēs, beidzot telpu un laiku pārvarēdami, iznīcinātu paši savu brālību! Bet mēs pārvaram laiku, un viss, kas paliek, ir Šeit. Mēs pārvaram telpu, un viss, kas paliek, ir Tagad. Un vai tev neliekas, ka, būdami Šeit un Tagad, mēs laiku pa laikam redzēsim viens otru?
Sallivans Kaija pats pret savu gribu iesmējās. – Neprātīgais putns! – viņš labsirdīgi teica. – Ja kāds spēs parādīt kādam uz Zemes, kā skatīties tūkstoš jūdžu tālumā, tad vienīgi Džonatans Livingstons Kaija! – Viņš pavērās lejup smiltīs. – Paliec sveiks, Džonatan, mans draugs!
– Paliec sveiks, Sallivan! Mēs tiksimies atkal.
Un pēc šiem vārdiem Džonatans sevī uzbūra ainu citā laikā, jūras krastā, kur pulcējās lieli kaiju bari, un ar trenētas domas vieglumu zināja, ka viņš nav vis kaulu un spalvu kamols, bet ir pilnīgs brīvības un lidojuma iemiesojums, kas nepazīst nekādas robežas.
Flečers Linds Kaija bija vēl pavisam jauns, bet viņš jau zināja, ka neviens Bars nekad nav pret savu putnu izturējies tik bargi un tik netaisni.
“Man vienalga, ko viņi saka!” viņš izmisīgi domāja, lidodams uz Tālajām Klintīm, un viņa acu skatiens aizmiglojās. “Lidojums nozīmē daudz, daudz vairāk nekā spārnu vēcināšana, pārvietojoties no vienas vietas uz citu! To spēj… to spēj… pat moskīts! Viens nieka mucas riņķojums apkārt Kaiju Vecākajam tīrā joka pēc, un es esmu Izstumtais! Vai viņi ir akli? Vai viņi nespēj redzēt? Vai viņi nevar iedomāties, kāds tas būs triumfs, kad mēs patiešām iemācīsimies lidot? Man vienalga, ko viņi domā. Es viņiem parādīšu, ko nozīmē lidojums! Būšu Putns Ārpus Likuma, ja viņi tā vēlas. Un, ai, kā likšu viņiem nožēlot…”
Balss atskanēja viņā pašā, un, kaut gan tā bija ļoti laipna, tā viņu iztrūcināja tik pamatīgi, ka viņš gaisā sastomījās un uz brīdi zaudēja kontroli.
– Netiesā viņus bargi, Flečer Kaija! Izstumdami tevi no sava vidus, citi putni ir nodarījuši pāri tikai sev, un kādu dienu viņi to sapratīs, kādu dienu ieraudzīs to, ko redzi tu. Piedod viņiem un palīdzi viņiem saprast!
Collas attālumā no viņa labā spārngala lidoja vismirdzošākā un baltākā kaija visā pasaulē, bez piepūles slīdēdama uz priekšu, nepakustinādama ne spalvu, gandrīz lielākajā ātrumā, kādu spēja sasniegt Flečers.
Jauno putnu uz brīdi pārņēma gandrīz pilnīgs apjukums.
– Kas te notiek? Vai esmu zaudējis prātu? Vai esmu miris? Ko tas nozīmē?
Klusa un rāma, balss skanēja viņa domās tālāk, gaidīdama atbildi.
– Flečer Lind Kaija, vai tu gribi lidot?
– Jā, ES GRIBU LIDOT!
– Flečer Lind Kaija, vai tu gribi lidot tik ļoti, ka spēj piedot Baram un mācīties, un kādu dienu atgriezties pie viņiem, un censties palīdzēt viņiem saprast?
Šai krāšņajai, meistarīgajai būtnei nebija iespējams melot, lai cik lepns un lai cik aizvainots justos Flečers Kaija.
– Jā, gribu, – viņš klusi atbildēja.
– Nu tad, Flečer, – mirdzošā būtne viņam teica, un tās balss skanēja ļoti labestīgi, – sāksim ar līmenisko lidojumu.
Džonatans lēni riņķoja virs augstajām klintīm, vērodams savu mācekli. Šis jaunais, neskolotais Flečers Kaija bija gandrīz izcils audzēknis lidojuma mākslās. Gaisā viņš bija stiprs, viegls un ašs, taču vēl daudz, daudz svarīgāk bija tas, ka viņā degtin dega dziņa mācīties.
