- Es Spēlētāja iznākšanu iedomājos savādāk. Jābūt citiem mērogiem. Bet te iznāca viens robots ...
- Ne robots, bet gan viens no Bendes kolektīvā organisma indivīdiem. Protams, viens substants vēl nav desanta spēks vai armija, bet arī tam ir milzīgs spēks. Nedod Dievs ar viņu tikties! - Romašins pašūpoja galvu. - Vai tiešām Bende ir nolēmis izsēdināt savus pārstāvjus visos Zaros?
- Iespējams mēs to drīz noskaidrosim, - sacīja Ruslans. - Bet kāpēc viņam ... kā jūs nosaucāt šo "dzelzs cilvēku"? Substants?
- Tas ir no Atanasa Zlatkova leksikona, nozīmē kompleksa organisma šūnu vai fiziskā pamata daļu ar individuālu kontroli.
- Kā skudra, vai? - Garaņins piemiedza acis.
- Kaut kas tamlīdzīgs, kaut arī nesalīdzināmi gudrāks un varenāks. Atgriezīsimies, draugi, pirms šī “dzelzs skudra” mūs nav atradis.
- Iesaku turpmāk saukt Bendes "šūnas" par žmuriem, - sacīja Oļegs Borisovičs. - Kāpēc ne? Žmurs - dzelzs skudra(железный муравей). Vēl labāk skanētu - ja vispār žmuriks.
- Lai būtu žmuri, - Romašins pasmaidīja. - Tomēr labāk ar viņiem nesatikties.
- Kāpēc tam ... hm, žmuram vajadzēja "knābt" medniekam? - klusi vaicāja Nadežda.
- Es domāju, ka mednieka "dzelzs krekls" ir kaut kas līdzīgs materializētai zombējošai programmai vai parazītam-vadītājam, - sacīja Ruslans. - Tagad Kandids izpildīs visas Žmura pavēles.
- Pareizi, - Ignats pamāja ar galvu. - Nu ko, ejam prom?
- Bet mēs tā arī neuzzinājām, kur, kādā virzienā meklēt Ivoru Ždanovu.
- Stass pateiks. Viņš droši vien zina, kurp devušies mūsu tautieši.
- Vai Stass ir hronopārcelšanas automāts? - precizēja Garaņins.
- Ne automāts - Stumbra apkalpes inks, ļoti jaudīga saprātīga datorsistēma, kā "Stratēģis". Mums uz Zemes tādu nav pat ducis.
- Dodamies prom.
Viņi atvadījās no rossiniem, kuri ar cerībām un māņticīgu sajūsmu noraudzījās uz Zemes iedzīvotājiem un aizlidoja pie pāršķeltā Stumbra drūmās masas. Ja viņi būtu nejauši paskatījušies uz leju, viņi būtu pamanījuši cilvēku dzirkstošā metāla kombinezonā, kurš skrēja tajā pašā virzienā. Cilvēks apstājās, ar acīm pavadīja grupu nenoteiktu kontūru apģērbos, kas zemu lidoja virs meža un pusbalsī pateica:
- Viņi dodas jūsu virzienā.
Stumbrs tuvojās, līdzīgs koku vaboļu izrobotam kalnam. Nekas tā izskatā nebija mainījies. Tāpat uz pasauli skumji lūkojās logu melnajie caurumi un pārrāvumi milzu ēkas sienās, vējš plaisās svilpoja tajā pašā melanholiskajā manierē, ap sienām joprojām lidinājās melnbaltu putnu bariņš, līdzīgs zemes vārnām. Un tomēr Ruslans sajuta dvēselē neskaidru trauksmi, kas atbilda viņa noskaņojumam. Stumbrs ne tikai stipri piespieda zemi ar miljoniem tonnu masu, tas gaidīja viesus un bija gatavs tos satikt.
Grupa uzlidoja četrsimt metru augstumā, atrada sienā caurumu, caur kuru viņi bija izkļuvuši Gezemas pasaulē, pārkārtojās. Arī Romašins sajuta trauksmi, atspoguļojoties smalkās psi lauka izmaiņās Stumbrā, un nolēma rīkoties atbilstoši pēkšņu draudu prasībām.
Pa priekšu devās viņš pats, viņam sekoja Ruslans, divus soļus aiz muguras un nedaudz pa kreisi, tad Oļegs Borisovičs ar Nadeždu un pēdējie Gena Markins un Paša. Ķiveres tika uzliktas, aizhermetizētas un aktivizētas maskēšanās sistēmas. Tagad viņi varēja redzēt viens otru tikai īpašā projekcijā - kontūru formā, kas atgādina pasaku spokus. No malas viņus varēja redzēt tikai ar īpašu vizualizācijas metožu palīdzību.
Piesardzības pasākumi izrādījās noderīgi. Darbojošās hronomembrānas zālē simtajā stāvā viņus gaidīja "dzelzs cilvēks". Žmurs.
Romašins ejot priekšā, uzreiz saprata uz zāles flīžu grīdas guļošā metāla bloka nozīmi, kuram bija neskaidras cilvēka rumpja aprises. Blokam nebija acu, bet no tā izplūda tik taustāma uzmanības straume, ka nebija šaubu: viņš lieliski redz cilvēkus.
Romašins apstājās. Ruslans pievienojās viņam, pārējie sadrūzmējās aiz muguras.
- Tas ir viņš? - nočukstēja Nadežda, lai gan viņa varēja runāt pilnā balsī: "kokosi" nelaida cauri ne skaņas.
- Žmurs! - paziņoja Garaņins. - Patiesībā, no kā mēs baidāmies? Vai tiešām viņš uzdrošināsies uzbrukt? Viens? Mēs esam seši, un visi apbruņoti!
It kā atbildot uz viņa vārdiem, metāla pseidocilvēks pēkšņi sadalījās divās figūrās, un katra no pusēm atkal sadalījās divās daļās. Tagad zemiešu priekšā mirdzēja astoņi žmuri, drūmi tos vērodami.
- Ja mēs tagad viņiem uzbruksim, izlauzīsimies cauri! - Markins teica. - Es varu viņus novērst.
- Nesteidzies, leitnant, - caur sakostiem zobiem sacīja Ruslans. - Mēs varam sabojāt hronoliftu. Mums jācenšas ar viņu uzsākt sarunas.
Tajā pašā mirklī viens no žmūriem pacēla kaut ko līdzīgu rokai un meta uz Romašinu metāliska šķidruma straumi.
Ignats izšāva no "universāla". Ugunīgs asmens caurdūra straumi un visā garumā to izsmidzināja daudzos dūmojošos pilienos.
- Nešaujiet! - Romašins ātri teica.
Viņam paklausīja, lai gan visi bija gatavi atklāt uguni.
- Kāpēc nešaut? - vaicāja neapmierinātais Oļegs Borisovičs. - Mums ir astoņi "stobri", mēs tos varam izšķaidīt īsā laikā!
