- Tā mēs neesam norunājuši. Ir pienācis laiks tev pašam sevi dziedināt, apzināt bet labāk - nepieļaut šādas kļūdas. Tev vajag sākt pretoties labi sagatavotā brīdī, bet tu tikai provocē ienaidniekus uzbrukumam un pasliktini situāciju.
- Es nezināju, ka šis kvadrātveida skapis nav ietekmējams.
- Visticamāk, viņam ir psi aizsardzības ģenerators. Lai gan arī to var prasmīgi apiet.
- Es neprotu.
- Iemācīsies. Rāpies ārā no sava mājīgā gliemežvāka, taču nesteidzies parādīt visas savas iespējas. Tilts, kas savieno tavu zemapziņu un apziņu, joprojām ir trausls, vēl viens tāds sitiens pa galvu - un tu kļūsi par idiotu.
- Mēģināšu ...
- Tad uz priekšu, kvistor. Trīs, divi, viens ... nulle!
Ivors pamodās un nekavējoties "aptvēra" visu telpas apjomu ar savu virsjūtīgo uztveres sfēru. Un gandrīz atkal zaudēja samaņu - no sāpēm galvā, krūtīs un vēderā, kā arī no strauji uznākušā vājuma.
Sevišķi sāpīgi pulsēja deniņi (labi, ka vismaz galvaskauss palicis neskarts!), Tad žoklis (draņķa parazīts, gandrīz salauza!), Lūpas, atslēgas kauls un ribas. Acīmredzot Basanks turpināja ieslodzīto sist pēc tam, kad viņš jau bija zaudējis samaņu. Kopš dauzīšanas sākuma nebija pagājis ilgs laiks - burtiski divas minūtes. Pateicoties rezervei, tā nostrādāja laikā, bez tās būtu pilnīgs kaput!
Laboratorijā gandrīz nekas nebija mainījies. Tikai "Mefistofelis" sāka nākt pie prāta, un Basanks attālinājās no "patiesības nosūcēja", noraizējies aplūkodams savu ūdeņainām tulznām, kā no smaga apdeguma, pārklāto dūri.
Un šajā mirklī laboratorijas durvis izlocījās burbulī un ar skaļu blarkšķi pārsprāga. Istabā kā tīģere ar "universālu" rokā, ielauzās Mirjama, viņai sekoja Ivora paziņa no incidenta uz Venēras, Teo al-Valids, pretizlūkošanas speciālās nodaļas darbinieks. Viņš pret milzi pagrieza rievota stobra pistoli - suggestoru "zilonis" un pavilka sprūdu.
Bet Basanks neiekrita transā, kā varēja gaidīt (“Aizsardzība!” - uzplaiksnīja caur Ivora galvu), bet, atbildot uz to, izķēra savu dienesta “universālu”, kura rokturis rēgojās ārā no paduses, un izšāva uz Teo. Pareizāk, gribēja izšaut.
Sasprindzinājies tā, ka vēnas uz pieres uzbrieda un gandrīz pārsprāga, Ivors uzkliedza Basanka iekšienē, pēkšņi sapratis, kā apiet viņa psi-aizsardzību: "Garām!" ("Mimo!"-tulk.)
"Universāla" stobrs Polujanova palīga rokā novērsās par centimetru, un tikai pēc tam sekoja šāviens, izveidojot lielu zvaigznes formas caurumu istabas sienā. Tad izšāva Mirjama, reaģējot uz draudiem un izsita "universālu" no Basanka rokas. Milzis sastinga, bet tūlīt paķēra pie jostas piestiprināto dunci un atkal sastinga, tagad jau no Ivora ienaida pilnās balss:
- Stāvēt!
Visi sastinga. Rīkojumu pastiprināja psi-komanda, kas pārvarēja smadzeņu zemgarozas slieksni, un pat Basanks, kuram bija aizsardzība, tam nevarēja pretoties.
- Atbrīvo mani, - Ivors atslāba, uzmetot vainīgu skatienu Miriamai. Spēki viņu bija gandrīz pametuši.
Meitene satrūkās, paklausīgi pieskrēja pie viņa, norāva rokassprādzes no kājām, palīdzēja izkļūt no "patiesības sūkņa" sarkofāga. Šajā brīdī istabā ienāca vīrietis neparasta piegriezuma apģērbā: saņurcīta izskata puskrekls-pusjaka, kas savienojās ar uzpūstām biksēm, kaut kas līdzīgs bārkstainai jostai ar daudzām piekārtām lāstekām, milzīgos zābakos, ar piešiem. Viņš bija garš - pat garāks par divmetrīgo Basanku - bet ar šauriem pleciem un zemes krāsas seju, kas tomēr neizraisīja slimīguma iespaidu, ar ļoti platu muti un saprātīgām oranžām acīm. Apskatījis kompāniju, viesis apturēja skatienu pie Ždanova un patīkami zemā balsī teica:
- Es jūs klausos, operator.
- Ko? - Ivors nesaprata, apmainoties skatieniem ar Mirjamu.
- Jūs mani saucāt - esmu klāt.
- Bet es ... nevienu nesaucu!
Svešais papleta lūpas dīvainā smaidā.
- Vai tad ne jūs tikko nokliedzāties: "Mimo!"
- Bet ... es ... es tikai liku viņam aizšaut garām! - Ivors norādīja uz nekustīgo Basanku. - Un vispār tas bija mentāls kliedziens!
- Atvainojiet, - svešais paraustīja plecus. - Es kļūdījos.
Viņš pagriezās, lai dotos prom.
- Stāviet! - Mirjama atjēdzās, sperot soli pie savādā viesa. - Jūs dzirdējāt Ždanova psi saucienu?
- Nu, protams.
- Un jūs sauc ... Mimo?!
- Tieši tā, kundze.
Mirjama atskatījās uz Ivoru. Viņas acis kļuva lielas un mirdzošas.
- Atceries sava tēva stāstus! Tas ir brovejs Mimo, klaidonis pa Zariem! Viņa atgriezās pie viesa. - Kur jūs atradāties kad sadzirdējāt izsaukumu? Mūsu Zarā?
- Protams, citādi es nebūtu dzirdējis.
- Man ... mums ir lūgums ...
- Esmu pati uzmanība.
- Mēs nokļuvām sarežģītā situācijā... gandrīz bezcerīgā... vai jūs varētu mums palīdzēt?
- Kā?
- Vai jūs varat izsaukt šeit, līdz šai vietai, kur mēs atrodamies, transgressu?
- Nekas nav vieglāk.
- Paldies! Mirjama pieskrēja pie Ivora. - Mums ir iespēja iztikt bez komisāra palīdzības. Es zinu, kur dabūt drimmeri!
- Kur? - nedaudz apjucis jautāja jauneklis.
- Uz Gezemas! Manu un tavu vectēvu pasaulē, pasaulē, kurā dzimušas mūsu mātes! Iesim uz turieni!
- Tūlīt?
- Bet kad tad vēl? Atceries - laiks negaida! Tavs tēvs ir nelaimē!
