- Bet viņš noteikti gribēs redzēt šo meiteni ... Turklāt viņš ielīdis speciālo dienestu sirseņu pūznī un stipri to sakustinājis. Viņi sāks meklēt ...
- Jūs runājat par mani? - Ruslans jautāja. - Varbūt varat paskaidrot, par ko ir runa? Starp citu, es arī neesmu neaizsargāts un arī strādāju specdienestā. Izrausimies.
- Viens no jūsu darbiniekiem neizrāvās, - drūmi sacīja Garaņins.
- Vai jūs domājat Poltoracki? Esmu pārliecināts, ka viņu novāca Spēlētāja emisāra aģenti, nevis Dokučajeva ļaudis. Es jau domāju par to un mēģināšu atrast slepkavu.
- Nu? - Ivans Petrovičs paskatījās apkārtējo vīriešu sejās.
- Esmu par, - mierīgi sacīja Ivašura.
- Var mēģināt, - Garaņins nomurmināja. - Bet tad es došos viņiem līdzi kā padomnieks. Viena plika, bet pieredzējusi galva nenāks par sliktu.
- Iespējams, - Romašins ar nelielām šaubām pamāja, vienlaikus atbildot Oļegam Borisovičam un Kostrovam. - Es ceru, ka brovejam Mimo nebūs jāvilļas viņa un mūsu izvēlē.
- Pa, paskaidro! - Ruslans, saraucot uzacis, noprasīja.
Ivans Petrovičs nopūtās.
- Mēs vēlētos, lai tu vadītu īpašo grupu Pāvela Ždanova kvanku atbrīvošanai. Esi ar mieru?
Ruslans samiedza acis, paskatījās uz klātesošo gaidošajām sejām, paklusēja: iekšējā balss jau sen bija teikusi "jā" - un lēnām teica:
- Es piekrītu.
Ruslans Brjanskā nepalika. Viņš iebrauca vietējā FSB pārvaldē, aprunājās ar Varrava draugu un klasesbiedru apakšpulkvedi Kurnicki, kurš ieteica Kostrovam vispirms uzzināt visas ziņas no kolēģa un devās tālāk uz Žukovku. Tornis atradās četrus kilometrus no šīs mazās provinces pilsētiņas, kuras daļa iedzīvotāju nekad neatgriezās dzimtajā zemē, kad gandrīz pirms trīsdesmit gadiem Tornis pēc kārtējās pulsācijas sāka apdraudēt rajona centra nomali. Pēc Kurnicka teiktā, aptuveni simts koka un ķieģeļu privātmājas, kas atradas Žukovkas austrumu nomalē, līdz šai dienai tā arī palikušas tukšas. Dažās no tām joprojām varēja dzīvot.
Protams, Ruslans neteica VarraVam, ka papildus oficiālajam uzdevumam iegūt kriptozonā sugestora "kobra" paraugu viņam ir arī personīgi plāni. Pulkvedis nezināja, ka militārā eksperta Dokučajeva meitu uz turieni nosūtījis viņas tēvs. Bet par visu pārējo, kas ar viņu notika Nikolaja Nikolajeviča mājā, Ruslans detalizēti ziņoja varas iestādēm, vispirms Varravam, pēc tam Pārvaldes vadītājam ģenerālim Kirsanovam.
Viņu nepārsteidza reakcija. Abi nebija pārāk iecienījuši paralēlas struktūras un greizsirdīgi sekoja kolēģu panākumiem visās sadarbības un sāncensības jomās. Šajā gadījumā runa bija par iespēju piekļūt Dokučajeva laboratorijas psihotronisko ieroču izstrādei, un Ruslanam tika dota komanda atrast atslēdziņu uz laboratoriju: vai nu caur pašu profesoru, vai ar viņa ģimenes un draugu starpniecību, vai arī izmantojot apsardzes un darba vidi.
Neviens tieši nesaistīja Poltoracka nāvi ar sugestora "Kobra" laboratorijas attīstību, taču Varravs konfidenciālā sarunā ar Ruslanu skaidri norādīja, ka viņiem tagad ir ļoti ērta pozīcija un ka šo gadījumu būs iespējams nodēvēt par faktu, ka Poltorackis saistīts ar aizsardzības nozari.
- Poltoracki varēja novākt, par to, ka viņš, izmantojot savus sakarus, uzzināja par "Kobras" izgatavošanu, - teica Varrava. - Starp citu, ņem vērā, ja tā ir taisnība, tad tu esi nākamais rindā. Tā kāt u esi vērtīgs mūsu kantora darbinieks, viņi pret tevi oficiālu apsūdzību neierosinās, taču mēģinās novākt tevi kā ekspertu.
- Ņemšu vērā, - Ruslans apsolīja.
Tagad viņš devās komandējumā uz Kriptozonu un nevis viens, bet kopā ar grupu, kas ievērojami palielināja iespēju iegūt nepieciešamo informāciju un vienlaikus redzēt Nadeždu un pierunāt viņu pamest tēvu. Nez kāpēc Ruslans bija pārliecināts, ka viņa piekritīs.
Viņa ideja izglābt meiteni tēva draugu starpā netika uztverta ar lielu sapratni, taču neviens neiebilda, pat viņa māte, kas zināja dēla spītīgo un stingro raksturu. Un Romašins savā atvadīšanās vārdā piebilda, ka nebūs tālu no Kriptozonas un katrā ziņā palīdzēs "ar padomu un darbiem". Šis paziņojums beidzot kliedēja šaubas par Kostrova jaunākā lēmuma pareizību, un tēva komanda deva zaļo gaismu viņa "atbrīvošanas ekspedīcijai" Tajā pašā laikā viņam tika dots uzdevums atrast vēl kandidātus īpašajai grupai, kurai vajadzēja doties uz Torni, lai glābtu Visumu (neviens pat nesmaidīja, kad Ivašura pateica šo frāzi). Ruslans piekrita. Viņam jau bija dažas idejas, taču viņš tās neizteica. Viņam šķita, ka desanta veidošanai vēl ir pietiekami daudz laika.
Viņš ieradās Žukovkā pusdienlaikā, iekoda kafejnīcā Desna netālu no dzelzceļa stacijas un sagaidīja dzīvokļa ierādītāju - vecāko leitnantu Markinu, kurš uz komandējuma vietu bija devies dienu iepriekš.
