Ruslans paskatījās pa logu uz Torņa augšdaļu, iedarbināja automašīnu, ievērojot divu kreklos un džinsos ģērbušos vīriešu uzmanīgos skatienus, kuri pēc viņa pameta kafejnīcu. Varbūt tie bija slepenie FSB novērotāji, kas patrulēja Žukovkas ielās. Nebūtu pārsteigums, visa pilsēta faktiski piederēja kriptozonai, kur valdīja militāro apmetņu un nometņu kārtība.
* * *
iekļūt Krievijas specdienestu (un visas pasaules)pēdējo trīsdesmit gadu svētvietā - kriptozonas teritorijā - šādiem speciālistiem kādi bija FSB pretterorisma brigādes operatīvie darbinieki izrādījās nemaz nebija tik grūti. Lai gan šo teritoriju apsargāja viņu pašu kolēģi, iespējams, no cita Federālā drošības dienesta nodaļas.
Markinu un Ruslanu izlaida caur piecus metrus augstās betona, Torni pa perimetru trīs kilometru rādiusā no tā, praktiski bez vadiem ieskaujošās sienas vārtiem. Tieši viņu priekšā kontrolpunkta virsnieks kaut kur piezvanīja, nodiktēja Markina un Kostrova uzvārdus, desmit minūtes pagaidīja atbildi un abiem atdeva civilās pases. Dabiski, ka ne viens, ne otrs neuzrādīja savas Pretterorisma pārvaldes grupas "Antejs" darbinieku, virsnieku apliecības.
Tad viņus pārmeklēja, Markinam atņēma mobilo tālruni, Ruslana "ārsta somu" pārbaudīja un ļāva iet.
Tā Ruslans nonāca zemnieku saimniecībā Kultiga, kas sastāvēja no pieciem pagalmiem, kilometru no drūmās, brūnganpelēkās, ar rētām un izciļņiem iezīmētās Torņa sienas, un pusotra kilometra attālumā no pētnieku pilsētiņas, kur, pēc starleja teiktā, šobrīd dzīvoja Nadežda Dokučajeva.
Starleja tante Domna Fjodorovna vēl nebija veca sieviete, taču slimība viņu sagrauza, lika ciest, nervozēt un prasīja daudz spēka, tāpēc viņa izskatījās divdesmit gadus vecāka - sirmmataina, neaktīva, tukla, ar bālu, uzblīdušu seju un sirmiem matiem. Viņa bija ļoti priecīga par sava brāļadēla un "ārsta" ierašanos un, par spīti vēlajai stundai, sāka rosīties virtuvē, sēdināt tos pie galda. Nācās ēst vārītus kartupeļus ar siļķēm, rubeni vīnogu lapās (kaimiņš bijis medībās) un izdzert tasi piparmētru tējas.
Pēc tam “ārsts” Ruslans pārbaudīja slimnieci un ieteica, pirmkārt, mazāk gatavot un mājās uzglabāt žāvētus augus, otrkārt, veikt īpašus elpošanas vingrinājumus, treškārt, profilaksei izmantot jaunākās astmas zāles, kas atvieglotu astmas sindromus. Ruslanam visas šīs gudrības tika pastāstītas Žukovkas rajona slimnīcā, kur strādāja tāls Markina radinieks, un, vispār, sniedzot ieteikumus sievietei, viņš neizskatījās pēc diletanta.
Vēlu naktī, stāvot uz mājeles lieveņa, kapteinis un vecākais leitnants beidzot mierīgi nopūtās un pārmija dažus vārdus, skatoties gan uz Torņa melno masu, kas klāja pusi debess, gan uz zvaigznēm.
- Būtu vēl pāris puiši šeit, - sacīja Genādijs, aizdedzot cigareti.
- Jā, nebūtu slikti, - Ruslans piekrita, dzenājot dūmus; viņš nesmēķēja. - Bet diez vai tas ir iespējams. Lai arī mūs ielaida zonā, noteikti uzmanīgi uzraudzīs. Būs jātiek galā vienam.
- Ilgāk par divām dienām šeit uzturēties nedrīkst.
- Ilgāk arī nav vajadzīgs. Tavs uzdevums rīt uzzināt visas pieejas militāro speciālistu pilsētai un noteikt zonas teritorijas uzraudzības līdzekļus. Es esmu ārsts, un lieku reizi rēgoties es nedrīkstu.
Markins pamāja.
Viņu rīcībā bija elektronisks SR skeneris, kas divsimt metru rādiusā varēja noteikt jebkuru optisko vai elektromagnētisko ierīci, kā arī ieročus. Skeneris tika maskēts kā spiediena mērīšanas aparāts, un to no Maskavas atveda un nodeva komandierim pilots Paša, kurš bija dabūjis šo iesauku par spēju vadīt gandrīz visu veidu lidmašīnas un helikopterus.
- Vakarā puiši visu nepieciešamo pārmetīs pāri žogam, un mēs dosimies uz pilsētiņu, lai apciemotu Dokučajeva kungu.
- Vajadzētu padomāt par atkāpšanās ceļiem.
- Padomāsim. Mums ir tikai divas iespējas: ar troksni vai bez tā. Ar troksni - tas ir izlauzties cauri vienam no kontrolpunktiem un doties mežos un purvos. Bez trokšņa - es vēl nezinu, kā.
- bez trokšņa iziet var arī cauri kontrolpunktam.
- Kādā veidā?
- Vai nu puiši palīdzēs, noņems sargus - protams, bez slepkavībām, vai arī to izdarīsim mēs. Nekaunīgā veidā.
- Nekaunīgi, saki? Laba ideja. Pamēģināsim.
- Es pajokoju.
- Bet es ne. Ja tā lieta, pēc kuras mēs ejam pie Dokučajeva - sugestors "kobra" darbosies, tad tas arī palīdzēs mums izkļūt. Viss, ejam gulēt, acis līp kopā.
- Es kādu brīdi stāvēšu tepat, papriecāšos par zvaigznēm. - Markins ievilka dūmu, un cigaretes gals uzliesmoja spilgtāk. - Galvaspilsētā šādas neredzēsi. Komandier, tu tā arī nepastāstīji, kurš tevi tik mākslinieciski sakrāsojis.
- Es parādā nepaliku, - Ruslans pasmīnēja. - Iespējams, mums atkal nāksies saskrieties ar šiem puišiem.
Viņš iegāja mājā, izģērbās pie gutas aiz plīts, kur viņam bija ierādīta guļamvieta, iekrita gultā un aizmiga, kā atvarā.
