- Un jūs arī apsēdies, Kazbek Iljumžinovič! Nomierinies un klausies, varbūt kaut ko sāksiet saprast Vismaz tik daudz, ka jūs nolika pa sitienam.
Einiķis sāniski pašķielēja uz miesassarga liemeni, kurš nerādīja dzīvības pazīmes, pavilcinājās un apsēdās uz veselā krēsla.
- Jūs velti tērējat laiku. Es neko neteikšu.
- Tad es jūs vienkārši nogalināšu! Kā jūs saprotat, man nav ko zaudēt. Es biju nākamais rindā, vai ne? Tātad, pirmais jautājums ir: kāpēc jūs nogalinājāt Poltoracki un Varravu? Kāpēc bija nepieciešama šāda ārkārtas operācija? Galu galā jums vajadzēja saprast, ka jūs nogalināt nevis vienkāršus mirstīgos, bet gan svarīgus speciālo dienestu darbiniekus, kuru kolēģi sāks pastiprināti meklēt slepkavas un, visticamāk, viņus atradīs.
Einiķis nozibināja vilka acīm, novērsās.
- Labi, es atbildēšu jūsu vietā. Notika informācijas noplūde par Spēlētāja gribas izrāvienu mūsu Zarā, un jūs nolēmāt nodrošināties, sākāt steigties un kļūdīties, līdz atklājāt sevi. Tad otrais jautājums ir: kāda ir stratēģija? Uz kā balstās emisāra aprēķins mūsu Zarā? Galu galā jūs nevarat apsist visus cilvēkus, kuri sāk saprast, ka pasaulē notiek kaut kas dīvains.
- Nu, tas ir laika jautājums, - Einiķis sašķobīja lūpas.
- Esmu pārliecināts, ka arī šajā jautājumā jūs kļūdāties. Jūsu Spēlētājs var būt ļoti spēcīgs, taču maz ticams ka uzvarēs, izmantojot tādus palīgus kā jūs. Atbildiet uz jautājumiem, apakšpulkvedi, mana pacietība nav mūžīga.
- Ejiet pie velna!
Ruslans aukstasinīgi izšava uz Einiķi ar sugestoru.
Psi izstarotāja izlāde, protams, nebija redzama, tomēr, spriežot pēc pēkšņā bāluma, kas izplatījās pa apakšpulkveža seju, neredzamā enerģijas plūsma viņu ietekmēja.
- Atbildiet uz jautājumu! Ko jūs gatavojaties darīt?! Kāds ir uzdevums, ko šeit risina emisārs?!
- Mums ... mums ir ... jāaiztur ... - iesāka Einikis. Bija acīmredzams, ka katrs vārds viņam izlaužas ar lielām grūtībām. Viņš svīda, vēl vairāk nobālēja, sāka drebēt. Tad apakšpulkveža acis pazuda aiz plakstiņiem, un viņš ļengani salima krēslā, atmetis galvu pret atzveltni.
Markins piegāja pie viņa, pacēla plakstiņu, paturēja pirkstu uz kakla un pakratīja galvu.
- Tomēr beigas apakšpulkvedim, vispār neelpo. Ko darīsim, komandieri?
- Jūs… viņu nogalinājāt? - Kirsanovs nočukstēja, izstiepis kaklu. - Kā to visu saprast?! Vai jūs varat iedomāties, kas notiks, kaptein?
Ruslans ar žēlumu paskatījās uz ģenerāli.
- Jūs taču visu redzējāt, kas notika. Mēs viņu nenogalinājām, Einikem acīmredzami bija pašiznīcināšanās programma. Vai tiešām neko tā arī nesapratāt? Nesapratāt, ka apakšpulkvedis ir Spēlētāja aģents, kurš nogalināja Poltoracki un Vladimiru Kiriloviču? Un ja nebūtu mūsu, vai jūs nebūtu nākamais šajā ķēdē?
Einiķa miesassargs sakustējās uz grīdas starp galda lauskām.
- Laiks iet prom, - sacīja Markins.
Ruslans izšāva uz miesassargu no "kobras" un lēnām ar spiedienu teica:
- Kad tevi sāks pratināt, tu pateiksi visu, ko zini, visu patiesību! - Kapteinis paskatījās uz svārstīgo, nezinošo, ko darīt, Kirsanovu. - Mēs ejam prom, biedri ģenerāli. Ir dažas problēmas, kas steidzami jāatrisina. Viss, ko esat dzirdējis, ir patiesība, neatkarīgi no tā, kāda ir jūsu attieksme pret to. Tāpēc man ir lūgums: dodiet mums laiku, lai atrisinātu mūsu kopējās problēmas, nesteidzieties celt trauksmi Pārvaldē un izziņot mūs visus meklējamo sarakstā. Ne jau es nogalināju Vladimiru Kiriloviču, bet gan šis nelietis - Kozjuļas znots un viņa aģents. Vai apsolāt?
Kirsanovs uzmeta Ruslanam un Markinam miglainu skatienu, pašķielēja uz Einiķi un viņa miesassargu, kurš sēdēja ar trulu seju uz grīdas, un neizlēmīgi pamāja ar galvu:
- Es ... nezinu ... kam ticēt ...
- Pamēģiniet noticēt man. Es paņemšu šo mašīnīti. - Ruslans pasvārstīja rokā Dokučajeva psi-ģeneratoru un paslēpa to kabatā. - Tas vispirmām kārtām ir bīstams tieši jums pašam. Kad sāksies saruna par sugestoru - bet Kozjuļa noteikti ieradīsies šeit un interesēsies par tā likteni, jo tieši viņš deva uzdevumu nozagt Dokučajeva "kobru" - jūs pateiksiet viņam, ka mūsu grupai neizdevās to nolaupīt. Tas kādu laiku noņems no jums aizdomas un dos jums iespēju mierīgi aiziet pensijā veselības apsvērumu dēļ. Ja jūs sāksiet runāt to ko nevajag, jūs novāks tāpat kā Varravu.
Ruslans piegāja pie durvīm. Pirmais tajās ieslīdēja Markins. Ruslans paskatījās apkārt un sastapa stiklaino ģenerāļa skatienu, kurā šaubas cīnījās ar vēlmi izsaukt apsardzi. Tomēr sākt jaunu pārliecinošu sarunu ar ģenerāli nebija vēlēšanās. Kirsanovs bija cilvēks ar noteiktu ideoloģisku sistēmu, kas visus FSB vadītājus bija izaudzinājusi savā garā, un, ja viņš patiešām rīkojās, tad nebija iespējams piespiest viņam mainīt lēmumu. Atlika tikai ticēt, ka uzvarēs veselais saprāts.
Ruslans dažas sekundes uzkavējās uzgaidāmajā telpā.
