Atskanēja automašīnu signālu koris, bremžu kaukoņa, triecienu dārdi - sadūrās vairākas automašīnas. Džips ietriecās "Mazdas" sānu spārnā, gandrīz apgriežot bēgļu automašīnu par simt astoņdesmit grādiem, tomēr tā iespiedās spraugā starp autobusu un kravas automašīnu un, saņurcīta, izlauzās no straumes Tušinskas lidlauka vārtu priekšā. Gandrīz ar tādiem pašiem panākumiem to paveica Pašas-pilota "Volga", kas dabūja bukti labajās durvīs.
Ignats Romašins viņus tiešām gaidīja pie metāla vārtiem, vienā rokā turēdams melnu somu. Uzvalks, kuru viņš dēvēja par uniku, bija izmainījis savu formu un tagad izskatījās kā zaļganpelēks armijas kombinezons.
Ruslans apstādināja "Mazdu" metra attālumā un izbāza galvu pa logu.
- Kā jūs te nokļuvāt?
- Vēlāk paskaidrošu. - Ignats pakustināja roku, un uz viņa pleca izauga mazs tornītis ar resnu kaut kāda ieroča stobru. No stobra izlidoja lillā zibens un, izvērsies apžilbinošas uguns straumē, pārsprāga "Ševrolē" džipa deguna priekšā, kurš mēģināja šķērsot šoseju. Džipa deguns palēcās uz augšu, un automašīna apgāzās.
Otra purpursarkanās uguns straume apgāza ceļu policijai piederošo zili balto "Ford" ar mirgojošām bākugunīm.
- Braucam, - Romašins mierīgā tonī pateica, apejot "Mazdu" no kreisās, un apsēdās blakus Garaņinam, kas bija apstulbis par vieglumu, ar kādu komisārs apturēja vajātājus.
Ruslans paskatījās atpakaļskata spogulī, kas rādīja uz šosejas valdošo burzmu, un aizvadīja automašīnu līdz vārtiem. Viņam sekoja Markina un Pašas "Volga".
Vārti atvērās tā, it kā Romašins zinātu burvju vārdu, un aizvērās aiz abām automašīnām.
- Pa labi un uz leju, - sacīja Ignats. - Uz pēdējo helikopteru.
Ruslans paklausīja, virzīdamies rotācijas spārnu mašīnu laukuma virzienā. Pēc minūtes viņi apstājās pie neliela helikoptera ar darbojošos motoru. Tas bija sešvietīgs "Ka-115" ar divām dzenskrūvēm uz vienas ass, kas varēja lidot ar ātrumu līdz trīssimt kilometriem stundā. Visi klusējot izkāpa no automašīnām, sakāpa helikoptera salonā, kur pilota krēslā sēdēja apaļīgs vīrietis tādā pašā kombinezonā, kā Romašinam. Salona durvis aizvērās. Helikopters pacēlās gaisā.
Visi noskatījās uz lidlaukā atstātajām vientuļajām mašīnām un klusēja. Nadežda ar pārtraukumiem nopūtās. Ruslans apskāva meiteni, piekļāva sev, nomierinot, atslābinājās. No visiem helikopterā sēdošajiem tikai viņš un Romašins saprata, ka atpakaļceļa vairs nav. Ceļi atpakaļ bija nogriezti, un nākotne šķita nestabila un neskaidra, kā saules mirgoņa uz ūdens.
Līdz Tornim, kas cēlās virs Brjanskas guberņas mežiem un purviem aizlidoja stundas laikā. Pilots vadīja mašīnu zemu, virs koku galotnēm, burtiski pusmetru augstāk, sekojot visiem reljefa locījumiem, un, ja helikopteru meklēja, bija maz ticams, ka pretgaisa aizsardzības radari to varētu atšķirt uz ainavas fona.
- Gatavojieties, - teica Romašins, kurš visa lidojuma laikā nebija pateicis ne vārda. - Hronourbja ēkā ir trīs tambur-slūžas iziešanai ārā, mēģināsim izmantot augšējo, trīsdesmitajā stāvā.
- Vai desantēsimies tieši no helikoptera? - precizēja Garaņins.
- Nav cita ceļa.
- Ja mēs vilcināsimies kaut pāris minūtes, mūs notrieks.
- Es ceru, ka tā nenotiks.
- Kā jūs tikāt ārā no Torņa? Arī caur trīsdesmito stāvu?
- Vēl viena izeja atrodas otrajā stāvā. Bet man bija vieglāk, "uniks" ir aprīkots ar dingo maskēšanās sistēmu. Apsargi mani vienkārši neredzēja, kad es izgāju.
Helikopters pārlidoja sienu ar dzeloņstieplēm, kas ieskāva Kriptozonu, desmit sekunžu laikā šķērsoja gaisa telpu līdz Tornim un kā svece pacēlās debesīs, uzkaroties simt divdesmit metru augstumā virs zemes. Romašins atvēra salona durvis, no somas izņēma iegarenu priekšmetu elkoņa garumā, kaut ko līdzīgu nagainai ķepai ar rokturi, un pagrieza to pret desmit metru attālumā esošo Torņa sienu. Sienā pēkšņi parādījās plaisa, kas līkločojās tālāk, atvērusies daudzstūrī ar nevienādām malām. Šis daudzstūris bija piepildīts ar sārtu mirdzumu un sāka kust, iztvaikot, veidojot tuneli, kas iestiepās sienā.
Romašins ar pirkstiem pārlaida pār neparastā instrumenta rokturi, nofiksēja to uz kabīnes grīdas, garākais "ķepas" nags pēkšņi iešāvās tuneļa dziļumos, aiz sevis aizvelkot tievu bālganu diegu un ieķērās grīdā. Tad no instrumenta "ķepas" aizlidoja vēl viens nags, iestrēdza tuneļa grīdā blakus pirmajam, kam sekoja otrais un trešais. No pavedieniem, kas savienoja instrumenta stobru ar nagiem tunelī, izauga tievas stīgas savijās kopā, veidojot kaut ko līdzīgu mirdzošam zirnekļa tīkla ceļam. Romašins bez vilcināšanās uzkāpa uz šī šķietami trauslā ceļa, spēra divus soļus un atskatījās, izstiepis roku.
- Es un meitene iesim pirmie, pārējie sekos mums.
Nadežda vilcinādamās paskatījās uz Ruslanu. Viņš maigi pastūma viņu uz durvju pusi.
- Nebaidies, viss būs kārtībā. Es iešu aiz muguras.
Nadja satvēra Romašina roku, un viņi aiztipināja pa dīvaino starojošo ceļu uz ieeju Tornī. Helikopters karājās gaisā kā pielīmēts, paklausot prasmīgajam pilotam. Kas notiks ar viņu, vai viņš paliks helikopterā vai sekos bēgļiem, Romašins nepateica.
