- Kāpēc klusēji? Nedrīkst mierīgi iet garām šādām sajūtām. Zirnekļi mūs dzen prom no savas apkārtnes - tas ir acīmredzami. Bet ar ko? Kādu aprīkojumu tu paņēmi līdzi?
- Skaņas ieraksts, - sacīja Kostrovs un iesita sev pa pieri. - Tfu, pilnīgi izsists no galvas! Es ieslēdzu ZZU infraskaņai.
Viņš piecēlās, ienira tumsā telts virzienā un pēc dažām minūtēm atgriezās ar ierīci.
- Esmu pārsteigts, kā es to nesadauzīju, kad kritu. Tūlīt aplūkosim nabadziņu.
Pārbaudījis iestatījumus, viņš ieslēdza ierīci atskaņošanai. Kādu laiku no skaļruņa skanēja tikai fona čaukstēšana, tad atskanēja gara nopūta un garš, pamazām izgaistošs, pulsējošs dūciens.
- Biežums? Gasparjans atdzīvojās.
- Astoņi herci, - paskatījās uz skalu Kostrovs. - Jauda - desmit decibeli.
Gasparjans lēnām piecēlās no celma.
- Kas?! Astoņi herci?!
- Flikers! - Ruzajevs noburkšķēja. - Infraskaņa ar frekvenci no septiņiem līdz astoņiem herciem ir flikers(mirgošana). Ja frekvence būtu vienāda ar trim herciem un jauda būtu pusotru reizi lielāka, tu, Ivan, nebūtu pamodies. Trīs herci ir nāves bioritmi.
- Tātad, astoņi ... - Gasparjans truli atkārtoja. - Tomēr tās vairs nav nekādas rotaļas un joki... Arī tavas halucinācijas, iespējams, ir starojuma sekas. Re, kas par zirnekļiem! Pirms nav notikusi nelaime, mums būs jāzvana centra trauksmes grupai.
- Pagaidīsim Ivašuru, - teica Kostrovs un vainīgi paskatījās uz grupas vadītāju. - Viņš taču apsolīja rīt atbraukt?
- Apsolīja. - Gasparjans nepamanīja Ivana neviļo izteikumu, kas pauda neuzticību viņam kā vadītājam. - Ejam gulēt, pasaules valdnieki. Mūsu atpūta beidzas. No rīta, pārcelsim nometni prom no purva, es jau redzēju zirnekļu tīklus ciematā. Un sāksim kārtot datus...
Viņi pabrīnījās par maigo zilgano mirdzumu virs meža, kur zirnekļi bija savijuši savu "valstību", un devās gulēt. Gulēja tomēr neilgi. Naktī visus pamodināja skaļa dārdoņa.
Viņi izlēca no telts vienās apakšbiksēs, miegainā neziņā, pie kā ķerties un kurp skriet. Bet tumsā nekas nebija redzams, pat mirdzuma virs meža nebija. Tikai no ciemata atskanēja attāla dārdoņa, it kā velnišķīgu jātnieku kavalērija drāztos pa mežu, drupinātu kokus un gāztu ienaidniekus no segliem, un zeme sekli drebēja. Drīz vien dārdēšana apklusa, vēl pēdējo reizi, norībēja, un neskarts klusums atgriezās mežā, kurā bija saklausāma pieaugošā ūdens murdoņa.
Viņi stāvēja un skatījās tumsā, līdz nosala.
- Iesim skatīties? - piedāvāja Kostrovs, kaut arī vēlmes iet akli, nakts tumsā nezinot kurp, viņam nebija. Tāpat kā pārējiem.
- No rīta, - Gasparjans pieņēma gudru lēmumu. - Mēs tagad neieraudzīsim ne velna, pat ne ar laternām. Lieniet atpakaļ teltī, tā tik vēl trūka, lai saaukstētos.
Ruzajevs bez vārda ielīda guļammaisā un uzreiz, spriežot pēc elpas, aizmiga. Kostrovs ilgi klausījās vēja gaudošanā un iesnaudās tikai stundu vēlāk. Gasparjans bija pēdējais, kurš aizmiga. Viņš vēl divas reizes ar ieroci izlīda no telts un skatījās uz kluso mežu, klausījās nakts čaboņā, katram gadījumam noņēmis ieroci no drošinātāja...
No rīta noskaidrojās nakts satraukuma cēlonis.
No klajuma ar zirnekļiem cauri mežam, pāri ceļam un ciematam gāja garš grāvis! Pa ceļam tas bija aizķēris divas galējās būdas un izkaisījis tās pa baļķiem, bet, sasniedzot Požnu, beidzās, un upe, mainījusi savu gultni, tagad gandrīz visa pa šo grāvi ieplūda mežā, uz purvu.
Viņi klusēdami stāvēja uz metrīgās izceltās augsnes augšdaļas un lūkojās uz Požnu, kas lejtecē bija kļuvusi pavisam sekla. Pa grāvja dibenu skrēja jau skaidra ūdens straume, kuru kāda nezināma spēka griba bija novirzījusi uz zirnekļu tīklu kopu.
- Mmm-jā, - teica Gasparjans, kasīdams noskūto zodu. Kad viņš paspēja noskūties, neviens nezināja. - Vai kāds var pateikt, kas tas ir?
- Pēdas no Ņikitas Kožemjaka arkla, - Ruzajevs nomurmināja. - Viņš ar pūķi naktī zemi dalīja...
- Kanāls, - sacīja Kostrovs prozaiskākā noskaņojumā, nopūzdamies pieskaroties rugājiem uz vaigiem. - Dziļums ir divi metri, un platums tikpat... Mūsu zirnekļi, izrādās, prot būvēt kanālus, ne sliktāk par mums. Drrr - un gatavs! Bet kāpēc viņiem vajadzīgs ūdens? Miša, vai zirnekļiem vispār vajadzīgs ūdens?
- Niecīgos daudzumos. Cik es zinu, zirnekļi no upuriem izsūc nepieciešamo šķidruma daudzumu. Bet tā, lai vesela upe... Starp citu, kāpēc tu domā, ka šo kanālu uzbūvēja zirnekļi?
- Kurš gan cits?
- Lūk, ko, - sacīja Gasparjans. - Noteiksim precīzi, kurp aiziet grāvis. Ja ūdens plūst uz klajumu, tur drīz būs plūdi. Tad nāksies jāpārvietot nometni vēl augstāk pa ceļu.
- Jebkurā gadījumā ir jāpārvieto. - Ruzajevs kādu minūti pētīja mežu, svaigo divus metrus plato vagu, ko bija izracis nezin kas un nezin kāpēc pavisam īsā laikā. - Un ja nu zirnekļi piepeši sadomā izrakt vēl kādu citu kanālu? Ja tas šķērsos nometni...
- Tieši tā, - Kostrovs pamāja ar galvu, - kaulus nesavāksim!
Gasparjans saviebās un atmeta ar roku.
- Es taču teicu: pārvāksimies. Ejam.
- Bet brokastis? - jautāja Kostrovs. - Varbūt pēc brokastīm būtu labāk?
- Uzspēsim, pagaidām uzkodīsim konservus. Neatpaliec.
