- Pierunāji palikt mājās? Re, kāds malacis! Biju par tevi labākās domās tomēr.
- Nepierunāju, apsolīja atnākt vakarā.
- Ā, tad cita lieta, - Ruzajevs norūca un atkal pazuda.
- Kāpēc elektriķi bija atlidojuši?
- Noplūde ir palielinājusies, - Gasparjans pamodās no domām. - Spriegums tīklā ir samazinājies par gandrīz desmit procentiem. Ja tā turpināsies, mums būs nopietni jācīnās ar zirnekļiem, pretējā gadījumā teritorija paliks bez elektrības.
- Bet tie "desantnieki" nav rādījušies?
- Nē. Liec mani mierā, Koster, es tev neesmu nekāds izziņu birojs.
Kostrovs nopētīja Surena noraizējušos seju. Tādu viņu nekad vēl nebija redzējis. Gasparjana atturīgi izsmejošais tonis kaut kur bija pazudis, dodot vietu drūmai neizlēmībai un satraukumam. Neviens no viņiem nekad nebija nokļuvis līdzīgā situācijā, taču Gasparjans intuitīvi sajuta zirnekļu iebrukuma nopietnās briesmas un viņu mocīja šaubas par savas rīcības pareizību, lai gan viņš jau saprata, ka iniciatīva pārgājusi Ivašuras rokās, un viņš pats faktiski neko prātīgu nav izdomājis un arī neizdomās.
Kostrovs iebāza galvu zem telts priekškara un čukstus jautāja Ruzajevam, kurš pārlādēja fotoaparātu:
- Ko tas mūsu Surs staigā kā narkozi dabūjis? Kas te notika?
- Nekas, tomēr, - Ruzajevs nomurkšķēja no segas apakšas un piebilda, pazeminot balsi: - Vienkārši tagad viņā mirst liriķis.
Kostrovs Mihaila vārdos juta draudzīgu padomu neiejaukties un nomurmināja:
- Sapratu.
Izņēmis no kastes saliekamo elektrisko zondi un elektrometru, viņš pateica Gasparjana mugurai, ka dodas uz mežu.
Zirnekļu klajumā nekas nebija mainījies, izņemot to, ka palielinājies ar tīklojumu aizņemtais laukums. Zirnekļi sāka aizaust Skrabovku un dažās vietās šķērsoja ceļu netālu no vecās nometnes vietas.
Kostrovs pavēroja kanālu, kas zirnekļu pilsētu apgādāja ar ūdeni, un iegāja klajumā no purva puses, cenšoties domāt par zirnekļiem "jauki", pēc tam ilgi nolūkojās, kā balti mirgo zirnekļu tīkla torņi, kas pa elektrolīnijas balstiem uzkāpa augšup un sasniedza keramikas izolatoru kopas. "Lūk kur rodas noplūde līnijā, - viņš domāja. - Tīmeklis novada strāvu zemē..."
Neviena kustība netraucēja meža un zirnekļtīkla valstības mirušo klusumu, un tas bija dīvaini, jo Kostrovu visu laiku neatstāja sajūta, ka kādas vērīgas acis viņu vēro. Sargā, viņš nodomāja, pārvarot kārdinājumu iemest zondi krūmos. Lai sargā, es esmu miermīlīgs garāmgājējs... Pagriezis muguru klajumam, viņš lēnām devās atpakaļ, gaidot uzkliedzienu, vai šāvienu mugurā. Spriedze pamazām pazuda, nedzirdamie baiļu čuksti ievikās mežā, pārgāja sajūta, ka kāds no malas visu vēro.
Kostrovs noslaucīja no pieres aukstos sviedrus un paātrināja soli.
Un tajā brīdī no, aiz ilgas gulēšanas zemē un slikto laika apstākļu dēļ, nomelnējušas apaļkoku kaudzes iznāca pazīstamais tumšādainais vīrietis ar ūsām a la operetes ļaundaris. “Desantnieks” bija tajā pašā “peldošajā” kombinezonā, kas mainīja auduma krāsu un rakstu.
- Mēs jūs brīdinājām, - viņš teica zemā balsī, - nebāzties šeit un nekur neiejaukties. Vai tiešām nesapratāt?
Ivanam iesmeldzās pakrūtē, bet viņš nekur nejutās vainīgs un atcirta:
- Ej tak tu pats... kaut kur labi tālu prom! Mums ir visas tiesības būt šeit, un mēs nekur neiesim, kamēr nepierādīsiet savas pilnvaras mūs padzīt. Pie tam ne jau mums, izpildītājiem, bet varas iestādēm. Vai es skaidri izteicos?
- Mums te nekas nav jāpierāda, bet mēs zinām, kā sodīt par nepaklausību. Vēlreiz satikšu - un jūs nomirsiet! bet pagaidām par piemiņu... - brunets pacēla roku, kurā pēkšņi uzradās pistole, un Kostrovs, kurš jau labu laiku bija gatavojies šādam notikumu pavērsienam, lēca uz desantnieku, nirstot tam zem paduses un izsita pistoli nežēlīgā pusgrābšanas-paraušanas-lauzšanas grābienā.
"Desantnieks" tomēr prata cīnīties, pie tam šāds cīņas stils Ivanam nebija zināms. Nācās atcerēties visas kaujas prasmes, kas civilajā dzīvē šķita nevajadzīgas.
Trīs cīņas minūtēs Ivans saņēma trīs smagus sitienus pa galvu un krūtīm, ko gan mīkstināja ar blokiem, bet tomēr tie bija sāpīgi un apdullinoši smagi, un pats veica atbildes uzbrukumus, kas pārsteidza ūsaino svešinieku, kurš necerēja satikt šeit profesionāli. Īpaši ietekmīgs izrādījās jongsols - hapkido stila paņēmiens, kas apvienoja smagu apakšstilba sitienu ar tikpat smagu metienu. "desantnieks" aizlidoja pār vecā meliorācijas grāvja malu, bet, uzreiz arī uzlidoja atpakaļ, kā uz spārniem, it kā kombinezons viņam palīdzētu, tomēr cīņā vairs neiesaistījās. Arī Kostrovs bija noguris no dueļa, kas pārauga cīņā uz dzīvību un nāvi. Tāpēc lēcienā viņš paķēra no pretinieka rokas izkritušo pistoli, ērti iegulstošu plaukstā, un pavērsa tās rievoto stobru pret ūsaiņa krūtīm.
- Pietiek, karotāj! Es pie tevis nelīdu, un tu arī neuzbāzies. Staigā vien uz turieni, no kurienes esi nācis, citādi varu sadusmoties. Un nedod Dievs, ka tu mani atkal satiktu!
- Atdod rocinieku, - bez izteiksmes teica "desantnieks".
