- Vai tad mēs? - Ivašura uzjautrināts izbrīnījās. - Drīzāk jau viss sākās ar jums, pēc helikoptera avārijas. Tātad es ceru, ka jūs rīkosities?
- Tā kā norunājām.
Majors vēlreiz atmeta ar roku, atvadījās un ielīda UAZikā. Mašīna aizbrauca, eksperti atkal palika četrratā.
Pēc vakariņām Kostrovs mēroja vairākus kilometrus pa ceļu uz rajona centra pusi, taču Taiju tā arī nesatika.
Ejot gulēt, Ruzajevs paskatījās uz biedra drūmo seju un piemiedza aci pārējiem.
- Esi optimists, Ivan. Neatnāca šodien, atnāks rīt. Esi piesardzīgs, tomēr, lai gan vēsture māca, ka skaista sieviete būtībā ir mīlestības izsalkums, slāpes pēc pašizpausmes un neattaisnotas cerības.
- Par ko tu runā? - pustumsā pazibēja Ivašuras lūša acs.
- Nu, par to meiteni, kuru Ivans izglāba no zirnekļa, - Gasparjans paskaidroja. - Fotoaparātu nepažēloja un neļāva nevienam viņu nest. Bet fotoaparāts, starp citu, ir uzskaitē esoša lieta.
Klusums iestājās teltī, to pārtrauca tikai cilvēku elpošana. Ārpus telts arī valdīja klusums: vējš pierima, un mežs pārstāja trokšņot, stāvēja mirušā apmātā stāvoklī.
- Vai šeit varētu būt kāda saistība? - Gasparjans pēc kāda laika ierunājās. - Starp mūsu domām un zirnekļu rīcību?
- Paskaidro, - Ivašura īsi atsaucās.
- Ņemsim Ivana gadījumu: viņš domāja, ka būtu jauki aizdedzināt mežu ar zirnekļiem, un... zaudēja samaņu no infraskaņas trieciena. ZZU pat ir ieraksts. Tad šī meitene, Taisija. Pēc viņas teiktā, viņa ar groziņu meta zirneklim un arī zaudēja samaņu. Simptomi ir vienādi. Tad piloti... Viss sakrīt līdz mazākajām detaļām. Šorīt es arī mēģināju... - Viņš apklusa.
- Kāpēc nebrīdināji, tomēr? - Ruzajevs pārmetoši teica.
- Es negribēju riskēt ar visiem. Es nezaudēju samaņu, bet jutos slikti tieši tajā brīdī, kad domāju par zirnekļu iznīcināšanu. Interesanti, ka ZZU kopā ar infraskaņu ierakstīja ultraskaņas atbalsi. Patīk jums tas vai nepatīk, bet nākas secināt, ka zirnekļiem nepatīk pat mentāla mūsu iejaukšanās viņu lietās. Kaut kā viņi nojauš draudus no mums un atbild ar to pašu.
- Zirnekļi-telepāti! - nošņācās Kostrovs, izlienot no telts. - Starp citu, šie pelēkie "desantnieki" arī runāja par mūsu iejaukšanos, lai gan mēs netaisāmies nekur iejaukties. Tas viss ir dīvaini. Varbūt viņi un zirnekļi - no vienas nometnes. Kaut kādi FSB īpašie spēki.
- Īpašie spēki uzrādītu savus dokumentus un pilnvaras, - sacīja Ivašura. - Nē, stāsts par šiem speciālajiem spēkiem ir tumšs, ne velti es uzaicināju miliciju un rajona federālās drošības komisāru. Lai viņi noskaidro.
- Bet skaisti gan spīd,- pēc minūtes sacīja Kostrovs, stāvot pie telts.
- Kas tev tur spīd? - miegaini jautāja Ivašura.
- Ne jau viņam - gaiss virs klajuma ar zirnekļiem, - Gasparjans nomurmināja.
Viņus pamodināja lietus, kas sitās pa telti kā no ugunsdzēsēju šļūtenes. Kostrovs paskatījās pulkstenī - izgaismotie skaitļi rādīja septiņus no rīta - un palūrēja no telts. Debesis klāja pamatīgi pelēka duļķainība, ko šur tur šķērsoja lietus brāzmas. Lietus izšķīdināja mežu akvareļu ainavā, Tādā laikā no telts ārā līst negribējās.
Tomēr nācās. Apdomīgais Ivašura no iepriekšējā dienā atvestā krājuma izvilka armijas apmetņus, un pat burkšķīgais Gasparjans samierinājās ar sliktajiem laika apstākļiem.
Pēc pulksten deviņiem notikumu rats, neraugoties uz nepārtraukto lietu, sagriezās pārsteidzošā ātrumā.
Vispirms no rajona centra ieradās trīs kravas automašīnas ar vietējā garnizona karavīru vienību. Karavīri acumirklī blakus ekspertu teltij uzstādīja divas savas, milzīgas, trīsdesmitvietīgas, aizkurināja virtuvi, ierīkoja mazgāšanās vietu, nojumi ēdamzālei un, noklausījušies norādījumus, pazuda mežā, izstiepjoties ķēdē. Nometnē palika tikai virtuves dežuranti un viens dieninieks uz abām teltīm.
Tad atjoņoja visurgājējs uz gaisa spilvena un atveda Matvejevu, jau pazīstamo maiņas priekšnieku no apakšstacijas, kopā ar gandrīz visu viņa elektriķu maiņu, četrus cilvēkus. Viņi bija apņēmības pilni, bet, uzklausījuši Gasparjana padomus, devās uz mežu ar mazāku sparu. Ruzajevs viņus pavadīja. Vēl pēc pusstundas ieradās milzīgs zili balts helikopters, kurš atnesa centra zinātnisko direktoru Bogaevu un Zinātņu akadēmijas reģionālās nodaļas zinātnieku grupu. Klajumiņš piepildījās ar dažādiem krāsainiem lietusmēteļiem un pat lietussargiem.
Visos šajos notikumos bija jūtama Ivašuras ietekme, viņa spēja pierādīt šo notikumu nepieciešamību, un Kostrovs vēlreiz dvēselē atzina viņa pārākumu pār sevi. Ivašura nepilnajos trīsdesmit gados bija izcila personība. Visas šīs un citas domas pazibēja Kostrova galvā brīdī, kad viņš ieraudzīja Taiju visurgājēja kabīnē. Viņa no attāluma pamāja viņam ar roku un aizgāja kopā ar galveno "ekskursantu" grupu.
Šīs dienas laikā automašīnas no pilsētas ieradās vēl divas reizes, atvedot vēl dažus cilvēkus - acīmredzot, vietējos varas pārstāvjus. Klajumiņš, kur eksperti izveidoja nometni, pārveidojās un sāka atgādināt militāro lauka štābu. Kustība kļuva manāmi dzīvāka.
