- Tāda lieta, kungi, - teica garš sirms cilvēks bez cepures, ar šauru mutes strīpiņu un lielu degunu. - Rajonā nav gaismas, elektrolīnija ir īssavienojumā. Mūsu speciālisti ar helikopteru izgāja visu maršrutu - bija grūti noticēt, ka zirnekļi paņem visu enerģiju, taču nekur nav pārrāvumu, tas nozīmē, ka tie tomēr to dara. Mums steidzami jārīkojas! Rīt ieradīsies komisija no Maskavas, un man dotas pilnvaras risināt jautājumus uz vietas un jebkādā veidā. Ja ir nepieciešams tīrīt elektropārvades līnijas no zirnekļiem, tad mēs tās notīrīsim.
Ivašura izspraucās cauri pūlim pie runātāja. Visas acis pievērsās viņam.
- Pazaudēsim cilvēkus, - viņš klusi sacīja.
Gubernators nobālēja.
- Kāpēc tad pazaudēsim? Kā?
- Zirnekļi neļauj mums tuvoties tuvāk par puskilometru. Tiklīdz tuvojamies - tie ģenerē infraskaņu, un cilvēks zaudē samaņu. Nāves gadījumu nebija, bet arī mēs neesam ķērušies klāt nopietni.
Pēc šiem vārdiem Kostrovs pēkšņi izjuta arvien lielāku uztraukumu. It kā kaut kur nospriegotos gigantiska stīga, kas draudēja pārtrūkt un dot cilvēkiem drausmīgu triecienu, kas spējīgs uzspridzināt zemi kilometra dziļumā!
Acīmredzot daudzi no pūļa jutās tāpat, jo tam cauri izgāja kāda kustība un cilvēki saspiedās ciešāk.
Glazunovs ieklausījās savās izjūtās un jautājoši paskatījās uz Ivašuru.
- Tā ja, - tas pamāja ar galvu. - Tā ir viņu reakcija uz mūsu sarunu. Kaut kādā neticamā veidā zirnekļi dzird pat mūsu domas!
- Un pret to nav aizsardzības? Un, ja nu tuvojieties viņiem ar bruņutransportieri?
- Bruņas neaizsargā no infraskaņas.
- Kas tad aizsargā?
- Nezinu.
Gubernators paskatījās uz cieši kopā sanākušajiem cilvēkiem. Pār pūli peldēja elpas tvaiku mākoņi, temperatūra bija tuvu nullei. Kostrovs nolaida acis zem viņa skatiena. Un ko gan viņš varētu pateikt? Viņš arī neredzēja iespēju atbrīvot mežu no nelūgtajiem viesiem. Un traucēja arī virs galvas paceltā Damokla zobena sajūta - atnācēju psiholoģiskais spiediens, nepatīkama, auksta zirnekļu pilsētas klātbūtne.
- Aizdedziniet mežu? - nomurmināja viens no tiem, kas pavadīja Glazunovu.
Pirms viņš paspēja pabeigt teikumu, mežā netālu no cilvēkiem atskanēja īss, briesmīgs kliedziens. Visi nodrebēja.
- Dzirdat? - teica Ivašura. - Vajag tikai padomāt par viņu fizisku iznīcināšanu, tā uzreiz atskan šāds kliedziens. Es nezinu, vai tas ir brīdinājums, vai nē, bet tas izklausās pietiekami iespaidīgi.
- Ko darīt? - Glazunovs atkārtoja jautājumu.
- Jūs izlemiet. Ja jau jums ir lielas pilnvaras... Mēs, protams, centīsimies izpildīt norādījumus, bet tomēr zirnekļus es neaiztiktu. Līdz neiemācīsimies sevi aizstāvēt pret viņiem.
Gubernators ar plaukstu noslaucīja sviedrus uz pieres. Kostrovs viņu pat pažēloja, viņš pats izjuta bezcerību un dusmas pret briesmīgajiem reliktiem, kas brīnumainā kārtā izniruši no gadsimtu tumsas mūsu laikmetā.
- Redziet, - sarunā iejaucās vīrietis, kurš sāka runāt par meža aizdedzināšanu, - rajonā ir simts četrdesmit viena slimnīca, hospitālis ar trīs simt gultām... Bez strāvas nevarēs operēt. Ja notiks nelaime...
- Jā, tas ir arguments! - Ivašura klusām teica. - Es par to nepadomāju.
- Bet ja nu? .. - Kostrovs pēkšņi, negaidīti pats sev iesāka, apklusa. Visi pagriezās pret viņu.
- Ko? - Ivašura īsi atsaucās.
Kostrovs paskatījās apkārt. Nodaļas vadītājs saprata.
- Kungi, ejiet uz teltīm. Naktī mēs tāpat neko nedarīsim, atpūšamies. Ejam.
Viņš paņēma Kostrovu aiz piedurknes un devās uz "Volgu".
Māšīnā sakāpa gubernators, Ivašura un Kostrovs, kordona vienības komandieris, akurāts leitnants, Gasparjans un vēl kāds civilā apģērbā. Ivašura ar nepatiku paskatījās uz šo svešo, bet Glazunovs steidzīgi iepazīstināja: Valsts drošības majors Levčenko.
Majors skopi pasmaidīja, saprotot Ivašuras reakciju. Kostrovam viņš uzreiz iepatikās par pārliecību, neuzbāzīgu mierīgumu, spēju noturēties.
- Zirnekļi kaut kā lasa mūsu domas, vai ne? - iesāka Kostrovs.
- Savā ziņā.
- Bet kā būtu, ja nodibināsim ar viņiem kontaktu?
- Ar zirnekļiem? - Gasparjans noburkšķēja. - Tomēr, Ivan, tu acīmredzami esi safantazējies...
- Paga, paga, - Ivašura pārtrauca ar aizkaitinājumu balsī. - Runā skaidri, Ivan.
- Es jau arī runāju: mums ir jānodibina kontakts ar zirnekļiem. Nokļūsim pēc iespējas tuvāk klajumam un iedomāsimies, ka mums ir jāatbrīvo klajums no zirnekļa tīkliem... lai viņi uzminētu un aizietu prom...
- Muļķības! - Glazunovs atmeta ar roku. - paklausoties jūsos sanāk, ka zirnekļi ir domājoši radījumi?
- Var jau būt ka nav domājoši, bet mūsu domas prot uztvert un saprast. Kas zina, vai tie maz ir zirnekļi? Es gribu teikt, ka visu šo jezgu - piemēram, zirnekļu aktivitātes var organizēt kāds cits...
- Ideja nav tik absurda, - Levčenko pauda savu viedokli. - Es domāju, ka ir vērts mēģināt. Mums nav labi ignorēt pat vismazāko iespēju mierīgi atrisināt problēmu. Militārās iejaukšanās ceļš ir vienkāršāks, bet rupjāks un neatgriezeniskāks. Īpaši apspriedīsim visu informāciju par jūsu priekšlikumu un sāksim īstenošanu. Mums tiešām nav daudz laika. Kā jūs domājat tuvoties viņu centram? Ar kājām vai ar automašīnu?
