Blakus esošie krūmi viņa priekšā gandrīz pilnībā bija apvīti ar zirnekļu tīkliem, un šur tur zālē bija redzami sudrabaini plīvuri, kā salnas plankumi. Mežs stāvēja drūms, kluss, it kā apklusis pirms pērkona negaisa, un tā dziļumos šur tur uz zariem bija redzami tādi paši zirnekļu tīkli. Kostrovs grasījās līst krūmos, bet Gasparjans viņu saķēra aiz piedurknes.
- Nesteidzies, dārgais pretī slavai, tā pati tevi atradīs.
- Es tikai paskatīšos, interesanti tak...
- Nestrīdos, bet šodien mēs neko neskatīsimies. Vai ievēroji, cik daudz tīmekļu?
- Grūti nepamanīt, - Kostrovs paraustīja plecus. - Mihailu vajadzētu šeit, tas vairāk atbilst viņa specializācijai. Vismaz pameklēsim avarējušu helikopteru, kā dēļ visa šī jezga sākās. Tam jābūt kaut kur šeit.
Gasparjans paskatījās uz debesīm - saule jau bija gandrīz norietējusi, bet neiebilda, tikai pateica:
- Helikopters nav cēlonis, bet gan sekas. Vai tiešām nenojaut, kāpēc mūs šeit atsūtīja?
- Tu tak zini - mani atsauca no atvaļinājuma, un es institūtā nemaz nebiju, tieši no mājām - uz staciju. Domā - zirnekļu tīkli?
- Protams.
- Es gan te neredzu neko noslēpumainu.
Gar purva malu viņi devās uz eletrolīniju un klusi apstājās, lūkojoties uz atklājušos ainavu.
Elektrolīnija bija sapīta zirnekļa tīklos tā, ka pilnībā pazuda bālganā "miglā", caur kuru parādījās neskaidras krūmu, celmu un pārvades balstu aprises. Daži rakstaini tīmekļi šķērsoja līniju no vienas koku sienas uz otru un pat uzkāpa uz elektropārvades stabiem. Elektrolīnijas tālākais gals bija paslēpts pamatīgā baltā mirdzumā, un skatīties tur bija baismīgi un nepatīkami.
Gasparjans saraustīja plecus un nonopurināja tīkla paliekas no jakas.
- Saprati tagad? Reģionālajā apakšstacijā dispečers atklāja enerģijas noplūdi, vispirms nelielu, tad tā palielinājās līdz ... Kopumā spriegums samazinājās. Pa līniju ar helikopteru tika nosūtīta brigāde. Tālāk zini.
- Skaidrs. Tātad noplūde bija šajā apgabalā?
- Protams. Elektriķi nevēlējās līst zirnekļa tīklos, šur un tur norāva tos no vadiem, bet lidojot prom, ieskrēja kokā.
- Dzīvi?
- Slimnīcā. Pie viņiem bija aizlidojis Ivašura un kāds no varas pārstāvjiem - lai uzzinātu detaļas. Milicija kopumā tika skaidrībā negadījumu, bet pārējais būs jāatmudžina mums. Starp citu, man nepatīk zirnekļi kopš bērnības.
- Dīvaini...
- Ka man nepatīk?
- Nē, ka tieši mūsu grupu atsūtīja uz šejieni. Mēs esam atmosfēras zinātnieki, nevis biologi. Tikai Mihails savulaik savā tālajā bērnībā bija vai nu zoologs, vai entomologs.
- Viņš kaut kā savādāk nosauca savu bijušo profesiju... Bet nav svarīgi. Bet nosūtīja viņi mūs šeit, jo, pirmkārt, mēs esam plaša līmeņa speciālisti - es domāju grupu -, un, otrkārt, centrs īsti nezināja, ar ko mums būs jāsaskaras. Piemēram, par zirnekļu tīkliem uzzināju tikai no elektriķiem. Galu galā darbā iesaistīsim arī šaura profila speciālistus.
Viņi klusēdami devās atpakaļ, uzmanīgi meklējot atstarpes starp kokiem, lai nenokļūtu zirnekļu tīklos, kuru biežums skaidri norādīja uz bioloģisku anomāliju. No kaut kurienes nāca sajūta, ka viņus no biezokņa vēro noslēpies plēsoņa.
- Interesanti, - sacīja Kostrovs, neviļus pieklusinot balsi, - te ir sastopami vilki, vai arī visi jau izmedīti?
- Mums vajadzētu viņus dzīt prom! - atbildēja Gasparjans, domājot par kaut ko savu.
- Vilkus?!
- Zirnekļus. Izsaukt sanitāri epidemioloģiskās stacijas brigādi un...
Tajā pašā brīdī no aizmugures, netālu no līnijas, atskanēja briesmīgs un dīvains kliedziens ar metāliskām modulācijām. Tas ilga vairākas sekundes, izkliedējot klusumu atbalss fragmentos, un šajā dvēseli stindzinošajā kliedzienā bija nāvīgas ciešanas, dusmas un šausmas!
Kostrovs pārsteigumā paklupa un sastinga, klausoties.
- Kas tas ir?! Gasparjans nomurmināja, mainīdamies sejā.
- Vampīrs, - Kostrovs aizsmacis atbildēja. - Nu, pagaidi...
Kaut kur netālu bija dzirdams vēl viens kliedziens: cilvēka:
- ...a-an! ..re-e-n! ..
- Laikam Miša sauc!
Nesakot ne vārda, abi metās cauri biezoknim uz ceļu, taču drīz kļuva skaidrs, ka viņi uztraujušies velti. Ruzajevs viņus sauca, atbildot uz svešo bļāvienu. Īsti nesaprotot, kas kliedz, viņš pielēca kājās un iemeta tējas kannu ugunī.
- Viens nulle par labu kliedzējam, - Gasparjans komentēja, atvilkdams elpu. - Man šķita, ka nekas tevi nevar satraukt.
- Man arī tā šķita tomēr, - sacīja Ruzajevs. Viņš bija evenks, bet krieviski runāja tīri, varbūt nedaudz lēni. Tomēr viņa runā tagad bija skaidri jūtams akcents.
- Kas kliedza?
- Mežainis, - Kostrovs piedāvāja savu otro hipotēzi un devās mazgāties.
Tēju viņi dzēra vēlu vakarā.
