- Piekrītu. Vismaz nofotografējies kopā ar zirnekļiem par piemiņu, bet mēs ar Ivanu kartēs iezīmēsim īpaši sapītās vietas un sāksim pētīt zirnekļu tīklu īpašības. Starp citu, kurš šodien ir mūsu virtuves dežurants? - Viņš paskatījās uz Kostrovu.
- Mihails iesāka - viņam arī vajadzētu pabeigt, - tas ātri noreaģēja.
Gasparjans pasmīnēja, paskatījās uz Ruzajeva akmenscieto seju.
- Loģiski domā, vai ne, Mihail?
- Padežūrēšu, - Ruzajevs īsi atbildēja.
Līdz vakaram viņi bija tikai pa pusei pabeiguši iecerēto darbu: Ruzajevs bija iztērējis krāsainas filmas un kilometru kinofilmas, uzņemot zirnekļu tīklus, zirnekļus un mežu, taču zirnekli noķert nespēja. Kostrovs un Gasparjans noteica zirnekļtīklu koordinātas, taču zirnekļtīklu izpētei nepietika laika. Grupas vadītājs pussešos devās uz rajona centru, cerot atgriezties pirms tumsas iestāšanās.
Kostrovs, nepievēršot uzmanību Ruzajeva drūmajiem pareģojumiem attiecībā uz viņa veselību, ar baudu izpeldējās Požnā, netālu no nometnes atrodot apmēram divus metrus dziļu atvaru. Ūdens bija auksts un dzidrs līdz pilnīgam caurspīdīgumam.
Vakariņu laikā Kostrova iztēle sasparojās, un viņš nāca klajā ar divām hipotēzēm, kuras Ruzajevs lēnām, metodiski un pamatīgi iznīcināja, it kā "izgāžot" netalantīgu disertācijas kandidātu.
- Nu labi, vai tev pašam ir sava hipotēze? - apvainojies vaicāja Kostrovs.
- Bet, protams, kā gan citādi - Ruzajevs mierīgi sacīja. - Es personīgi domāju, ka Carthaginem esse delendam [4].
Pārsteigts par biedra zināšanām latīņu valodā, Kostrovs papurināja galvu un nespēja atrast atbildi.
Tā kā nākamajā dienā dežūrēt nometnē bija viņa kārta, un, no likteņa kā zināms, nevar izvairīties, Ivans nolēma vispirms doties uz upi un atnest divus ūdens spaiņus.
Saulriets uguņoja pa pusdebesīm, paredzot vēju, neskaidri šalca mežs, piepildīts ar tūkstoš roku ēnām, pamests no zvēriem, putniem un kukaiņiem. Šī dzīvās pasaules neesamība uz nerviem krita vairāk nekā zirnekļu tīkli mežā. Mājas ciema malā izskatījās kā drūmas kapličas, kas sargāja mirušo miegu, un Kostrovs, kas pēc būtības bija tālu no bailēm, noslēpumainās un drūmās atmosfēras ietekmē sāka svilpot melodiju.
Kad viņš sasniedza upi un pasmēla ūdeni, viņš uzreiz nesaprata, ka uz viņa svilpošanu reaģē diezgan neparasta atbalss. Viņš apstājās, pārstāja svilpot un klausījās. Tā nebija atbalss. No meža, pa kreisi no ceļa, atskanēja klusa, periodiska svilpošana, pat ne svilpošana - pīkstēšana. Tā gandrīz nekavējoties pārtrūka, tiklīdz Kostrovs pārtrauca svilpot, un tika atkārtoti divreiz atsākta, reaģējot uz Oginska polonēzes skaistajām toņkārtām. Kāds palīdzēja Kostrova solo.
Turpinot svilpot, Ivans nolika spaiņus ar ūdeni, atrada piemērotu zaru un iemeta biezoknī, no kurienes atskanēja pīkstēšana. Un tūlīt no turienes atskanēja kliedziens, līdzīgs tam, kas viņus pārsteidza pirmajā vakarā. Tas izklausījās skarbs un spēcīgs, pilns ar skumjām un naidu, un Kostrovs neviļus palēcās atpakaļ uz ceļa vidu, tieši virsū spaiņiem.
Minūti viņš klausījās meža šalkās, gatavs skriet vai cīnīties, tad paņēma spaiņus un atgriezās pie upes pēc ūdens.
- Kāds kliedza? - vaicāja viņam miegainais Ruzajevs, kad viņš atnesa ūdeni un klusēdams ielīda guļammaisā.
- Es, - atbildēja Kostrovs.
Gasparjans ieradās vēlu vakarā, noguris, dusmīgs un satraukts.
Pusmiegā guļošais Kostrovs pagrieza galvu pret klusajiem lāstiem, kas skanēja caur Ruzajeva krākšanu, un jautāja:
- Tu, Suren?
- Guli, guli, dārgais, - Gasparjans atbildēja. - labi ka vismaz teltī nav zirnekļu. Ir gan Kungs Dievs radījis atkritumus reizē ar pasauli! Kuru viņš gribēja ar to pārsteigt - galīgi nesaprotu.
- Kas noticis?
- Nekas īpašs. Noguru kā suns, nosoļoju divdesmit kilometrus uz priekšu un atpakaļ un pat bēgu apmēram trīs kilometrus...
- No zirnekļiem? - Kostrovs iesmējās.
- Kas to lai zina. Kur ir vecais brasls pāri Požnai, atceries? Mēs braucām garām, šoferis rādīja... Nē? Tomēr vienalga. Ir tumšs, zini, visapkārt, šausmīgi - putni klusē... Un netālu no ceļa krūmos kaut kas mirdz - kā divas acis... Un tajās tādas skumjas un ilgas - tu nevari iedomāties!.. Es tur iemetu oli...
- Un no turienes kā iebļaujas! - pabeidza Kostrovs.
- Tieši tā! Kā uzminēji? Dzirdēji?
- Nedzirdēju, bet arī ar mani notika līdzīgs incidents.
Gasparjans nosmējās.- Nu, es tā laidos skriet! Noteikti uzstādīju rekordu šķēršļu skrējienā! Tu arī?
- Nē, es bez ieskrējiena aizlēcu septiņus metrus, tieši ūdens spaiņos.
Viņi sāka smieties kopā, šņukstēdami, aizrijoties un smējās, līdz Ruzajevs pamodās.
- Vai traki esat palikuši? Pulksten divi naktī, bet šie rēc! Vai jūs anekdotes stāstiet, vai?
- Atvaino, Mihail, - sacīja piekusušais Gasparjans, noslaucīdams asaras. - izlāde pēc dienas nervu spriedzes.
- Vai Ivašuram piezvanīji?
- Piezvanīju. Priekšnieks visiem sūta sveicienus. Rītvakar vai parīt no rīta apsolīja atvest kombinezonus vai vējjakas. Tāpēc vajag sastādīt kaut vispārēju lietas apstākļu aprakstu.
- Jā, Igoram Vasiļjevičam nepatīk neskaidri formulējumi.
