- Sešas, es uzreiz piefiksēju, - Ivašura ātri atteica. - Ak tu velns, tikai tā mums vēl trūka! "Acs" vai emisija - vai nu viens, vai otrs. Vajadzēja taču šitā uzrauties!
- Laikam es to piesaucu ar savām runām, - sacīja Odincovs. - Ko mēs vēl stāvam? Skriešus uz helikopteru un ...
- ... būs lielākas iespējas doties uz paradīzi bez biļetēm. Nē, nāksies palikt. Nekāda aizsardzība mūs neglābs, ja mūs aizķers gamma stari vai nāves emisijas mēle. Cerēsim tikai uz nejaušību.
Odincovs vēlreiz gribēja atkārtot savus nesenos izteikumus par drošības režīmu, taču paskatījies uz ārsti, pārdomāja. Turklāt viņš saprata, ka visi ir spiesti riskēt, dodoties palīdzēt cietušajiem.
- Dīvaini, ka mēs viņus nepamanījām, - sacīja Ivašura, atcerējās par rāciju un nospieda pogu. - Sakari-divi, kas jauns? Šķiet, ka esam iekūlušies nepatikšanās: zirnekļi tikko nodziedāja brīdinājuma serenādi.
- Mēs dzirdējām, Igor Vasiļjevič. Es ceļu gaisā trauksmes grupu.
- Nekādā gadījumā! Atlikušas divas minūtes, tā nepaspēs. Mēs atradām helikopteru, bet tajā nav neviena. Acīmredzot ekipāža izkļuvusi gandrīz sveikā un drīz paši iznāks pie perimetra. Nosūti, katram gadījumam, pretī otro ārstu.
- Sapratu. Bet, Igor, ļauj vismaz ...
- Viss! - Ivašura izslēdza radio un paskatījās uz ārsti. Sieviete šķita ārēji mierīga, lai gan burzīja rokā novilkto cimdu. - Mēs iekūlāmies nepatikšanās, Irina. Būs par ko pastāstīt bērniem.
Ārste pateicīgi pasmaidīja, un krāsa atgriezās viņas vaigos.
- Nu kad tie bērni vēl būs...
Ruzajevs pieskrēja pie sava helikoptera, kura pilots palika pilnīgi vienaldzīgs pret visu notiekošo, un atnesa filmēšanas kameru.
- Sācies, - viņš teica. - Mums ir paveicies, reti kurš ir redzējis Torņa mini-izvirdumus tik tuvu.
Odincovs cieši ieskatījās un redzēja, ka uz zili melnās sienas parādās gaišas svītras, tās kļūst sudrabainas, spīdīgas un uz zemes izlīst dzirksteļu ūdenskritums. Atskanēja spēcīga šņāciens, cilvēkiem atnesa svaiguma vilni, kažokāda uz cepurēm pacēlās stāvus, drēbes sāka sprēgāt pie katras kustības.
- Un tā nemaz nav "acs", - nomurmināja Ruzajevs, paceļot filmēšanas kameru.
- Elektriskais lietus, - Ivašura pamāja, saspringti lūkodamies uz Torni. - Vai jūtat, cik gaiss ir elektrizēts?
No Torņa sienas no simt piecdesmit metru augstuma nokrita zils zibens un ietriecās zemes vaļņa pakājē. Ass klikšķis,kā kolosālas pātagas sitiens. Atkal un atkal. Elektrisko dzirksteļu kūļi kļuva biezāki, šņākoņa pastiprinājās, it kā no serpentārija būtu izrāpies dusmīgu odžu bars, spožums pamazām aptvēra visu gigantisko Torņa stumbru, paceļoties no apakšas uz augšu.
Seju sāka knibināt, roku, kāju un muguras muskuļi sāka raustīties.
- Es pirmo reizi redzu šāda spēka lietu! - teica Ivašura un pavēlēja: - Ātri iekāpt helikopterā! - Viņa zobi mirdzēja caurspīdīgā zaļganā gaismā. - Metāla korpuss kalpos kā ekrāns.
Viņi pieskrēja pie helikoptera, ar katru lēcienu izjūtot sāpīgas tirpšanas sajūtas nervos. Pilota kabīnē elektrskās izlādes apstājās, zobi, deguns, pirksti vairs kvēloja. Pilots tikai pakratīja galvu, skatoties uz gaismas orģiju aiz pilota kabīnes stikla. Acīmredzot elektriskā lauka intensitāte turpināja augt, jo sāka mirdzēt zāle, akmeņi un nokritušais helikopters. Skaisti, mainīgi zili un zaļi starojuma viļņi pārklāj purvu ar mirušu pūkainu paklāju.
- Kur ir Mihails? - pēkšņi pajautāja Ivašura, pārstājot stūrī ņemties gars kaut kādu ierīci.
- Filmē, - sacīja pilots.
Ruzajevs stāvēja uz kritušā helikoptera, elektrisko zibeņu ieskauts, neatraujoties no kameras skatu meklētāja.
Ivašura iespēra pa durvīm, izliecās līdz viduklim un kliedza:
- Mihail, uz kabīni! Ātrāk!
Ruzajevs palūkojās apkārt, nolaida kameru un tajā pašā sekundē, it kā spazma satricināja Torni: tas savijās, sašķobījās, kā mirāža, kas gatava izgaist un horizonts sašķobījās. Spazma izskrēja no Torņa pa zemi, pārsvītroja helikoptera oranžos sānus ar vīrieti uz tiem, pār purvu pacēlās kaut kādas dīvainas kvēlojošas figūras, lidoja gaismas bultas un šķēpi ...
Helikopters ar cilvēkiem šūpojās, Ivašura gandrīz izkrita, bet pilotam izdevās viņu noķert aiz aitādas kažoka apkakles. Viens no kvēlojošajiem plankumiem iestrēga pilota kabīnes vējstiklā. Degoša gaisma pārpludināja visu apkārtni, apžilbinātie cilvēki nokrita uz grīdas, Irina iekliedzās un pēc gaismas trieciena salonā iestājās tumsa...
Ivašura pirmais atguva samaņu. Deniņos lūztošas sāpes, viss ķermenis šķita ūdeņains un drupans, atteicās klausīt. Pilots ar vienaldzīgu seju atgāzies sēdeklī, pārakmeņojušās rokās turpinot turēt stūri.
Sakustējās Odincovs, klusēdams apsēdās, aptaustot seju. Ivašura noliecās pie ārstes, viegli uzsita viņai vaigu. Sieviete nopūtās un atvēra acis.
- it kā no gaļas mašīnas izņemti, - Odincovs nomurmināja un ar grūtībām piecēlās. Viņš sagrīļojās uz sāniem un satvēra pilota sēdekļa atzveltni.
Ivašura atvēra durvis un paskatījās ārā no kabīnes.
