- Netrokšņo, Konstantīn Semjonovič, - samierinoši teica Ivašura. - Atnākšu - tad parunāsim. Starp citu, pats mani pierunāji, atcerieties sarunu ar Menšovu.
- Es jau esmu sevi nolamājis par šo sarunu, vecais muļķis ... Atgriezies, Igor, Dieva, Kristus vārdā, lūdzu ...
- Viss ir kārtībā, pēc desmit minūtēm es došos atpakaļ. Žēl, ka nepaņēmu līdzi savu aprīkojumu, sēžu pie pašas sienas. Karsti, ka glābiņa nav, un smird kā vulkāna krāterī. Zini, tikai šeit, pie Torņa var pilnībā novērtēt tā grandiozo varenību. Vai nevēlies pamēģināt?
- Pazemīgi pateicos. - Grišins paklusēja, acīmredzot meklējot cienīgu atbildi. - Ātri nāc ārā. Varbūt nosūtīt tev helikopteru?
- Ē, nē, jāriskē ar prātu, helikoptera piloti mani pagaidīs tajā pašā vietā. Starp citu, nav skaidrs, kāpēc nav vēja. Apakšā tas bija, bet uz valņa nav. Vai tas ir pārstājis, vai vienkārši pūš tangenciāli, un es esmu klusuma zonā?
Grišins neatbildēja.
Ivašura pārslēdza radiofrekvenču diapazonu.
- Suren?
- Es klausos, - Gasparjans atbildēja.
- Ko fiziķi?
- Lamājas, bet ne krievu valodā, neko nav iespējams saprast, izņemot vārdu "biolauks".
Ivašura neviļus iesmējās.
- Lai lamājas, tas nozīmē, ka viņi kaut ko ierakstījuši, ne velti es te lēkāju pa ciņiem. Vai man neko nevajag ieslēgt vai izslēgt savā aprīkojumā? Pajautā vecākajam ...
Klusums, pēc minūtes:
- Viss kārtībā, tavs aprīkojums darbojas normāli.
- Es jūtos kā zirgs iejūgā, ja ne vēl sliktāk: viss ķermenis niez. Labi, gaidiet.
Kanālu maiņas klikšķis.
- Mihail, kā jūs tur?
- Normāli, - atsaucās Ruzajevs. - Es šeit uzfilmēju, kā tu skrēji - līkločus, kā zem ložmetēja uguns. Iespaidīgi kadri!
- Tiešām līkločiem? - Ivasura bija pārsteigta. - Bet man šķita, ka skrienu taisni.
- Pilnīgi. Es redzēju skrienam kamieli tuksnesī - ļoti līdzīgi.
- Tev būtu jāpiekarina divdesmit kilogrami dzelzs, es būtu paskatījusies kā... Nu, labi, turpini filmēt, eju atpakaļ.
Viņš piecēlās, nolauza metāla priedes metāla zaru un iebāza to kabatā. Blīvā siltuma starojuma plūsmas dēļ bija gandrīz neiespējami tuvoties Torņa sienai, taču Ivašuram tomēr izdevās tuvoties, pārklājot seju ar šalli līdz acīm. Sienas materiāls bija rupjgraudains, ļoti ciets un ar perlamutra atstarojumu. Pat ar paraugu noņēmēju nebija iespējams atlauzt paraugu. Caurums, kas nesen bija izšāvis apbrīnojamo nāves emanāciju, bija pārklāts ar zilganu plēvi un atradās trīs metru augstumā. Jūtot, kā karstums iespiežas zem drēbēm, izmircis sviedros, Ivašura palēcās un ar zondi iegrūda pa zilo plankumu. Un nepaspēja nokrist atpakaļ uz zemes, kad negaidīti, skumji, ļoti tuvu iekliedzās zirneklis.
Ivašura paklupa, sāpīgi sasita celi uz metāla izciļņa, ar grūtībām piecēlās un neatskatīdamies metās lejup pa stāvo nogāzi. “Ka tik nebūtu “sātana acs”! Viņš skrienot lūdzās. - Un ne nāves emisija! Vispār jau emisijas netiek atkārtotas vienā un tajā pašā vietā ... Kas tas varētu būt? Par ko zirneklis brīdināja?"
Ivašura paklupa, atskatījās. Apmēram simts metru gara sienas daļa, sakarsa līdz zeltainam mirdzumam, šīs kvēlotnes viļņi atdalījās no sienas un lēnām peldēja uz zemi, šņākdami un sprakšķēdami, mirdzinot dzirksteles.
Ierunājās rācija, sprakšķu un trokšņa dēļ gandrīz nebija iespējams dzirdēt Grišina balsi:
- Igor, tavā rajonā ir sācies elektriskais lietus. Vai dzirdi mani, Igor? Es devu trauksmi.
- Es dzirdu, - Ivašura pacēla balsi. - Nekrītiet panikā, ja savienojums tiks pārtraukts - spēcīgi traucējumi. Lietu novēroju, esmu drošībā.
Drošībā viņš nebija, taču nevēlējās uztraukt štāba vietnieku un radistus.
Elektriskais lietus turpinājās. Veseli elektriskā starojuma paneļi nokrita no sienas, slīpi peldēja pret zemi un sadalījās desmitos aukstas zili baltas liesmas straumēs. Bija jūtama spēcīga ozona smarža. Viegli oreoli sāka spīdēt pāri akmeņiem, zariem, izciļņiem, kūdras un zemes slāņu lūzumiem. Kažokāda uz aitādas mēteļa apkakles pacēlās stāvus. No visurienes bija dzirdama indīga šņākoņa un sprakšķēšana, roku un kāju muskuļi neviļus sāka raustīties, un pa nerviem izskrēja dīvainas kutinošas tirpšanas vilnis.
Ivašura atkal līda lejā, paslīdot uz māla gabaliem, krītot, braucot uz vēdera vai uz muguras uzreiz desmitiem metru. Un jau vaļņa pakājē viņu panāca viena no "klusajām" elektriskajām izlādēm: sitiens, sāpju uzplūdi galvā, krāsaina liesma acīs, ko nomainīja pelēka dūmaka ...
Viņš pamodās no aukstuma. Visapkārt bija tumšs, tikai šur tur šajā tumsā uz īsu mirkli uzmirgoja zaļas un dzeltenas zvaigznes, tās nodzisa un uzreiz parādījās citā vietā. Ivašura akli aptaustījās ap sevi ar rokām, piecēlās. Viņš gulēja uz kaut kā ļoti auksta un elastīga, kas asociējās ar miruša vaļa ķermeni. Zvaigznītes turpināja mirgot un dzist, taču nebija iespējams noteikt, vai tās atrodas tālu vai tuvu.
Ivašura apsēdās uz savas elastīgās guļvietas, jūtot vieglu reiboņu. pakausī bija iesprūdusi plāna pulsējošu sāpju šķemba, ķermenis nepakļāvās, gribējās atkal apgulies un pagulēt.
- Vai pagrabs, vai...? - viņš skaļi teica, mēģinot sevi uzmundrināt ar autotreninga palīdzību.
