Viņi stāvēja uz sardzes tornīša platformas, kas slējās virs bērzu birzs, kura nez kāpēc nebija izmetusi savu dzelteni sārto rudens tērpu. Blakus tornītim atradās radiofiziķu vagoni, un nedaudz tālāk montētāju grupa uzstādīja spoguļainu daudzskaldņu un ažūra svītru struktūru.
- Lokators, - paskaidroja radiofiziķu grupas vadītājs, pamanījis Ivašuras skatienu. - Vakar mēs saņēmām atļauju montāžai. Kad sāksim?
- Pēc pusstundas, - Ivašura sacīja. - Sergej Ivanovič, cik tālu izplatās Torņa elektromagnētiskais lauks?
- Simt divdesmit kilometri. Tas ir saskaņā ar datiem pirms nedēļas. Nesen ar lauku blīvuma sadalījumu nodarbojās studenti-absolventi, viņi sastādīja izolīniju kartes. Ieejiet, painteresējieties skaitļošanas centrā.
- Paldies, ienākšu. Mani satrauc tas, ka laika apstākļi sāk pasliktināties apgabalos, kas atrodas tieši simts līdz simts divdesmit kilometru attālumā no Torņa. Ierakstiem, izmantojiet aviokontroles helikopterus.
Militārie piloti ar helikopteru aizveda Ivašuru uz viņa norādīto punktu pie Torņa. Viens no pilotiem, ar cieņu uzlūkojis Ivašuru, apkārtu ar metāliskām kastēm un ietītu jostās un antenu apvalkos, jautāja:
- Vai taisnība, ka Tornis ir laika mašīna?
- Kas tev teica? - Ivašura jautāja, izlecot no kabīnes uz sasalušās zemes.
- Nu, visi runā.
- Kad visi runā, ir grūti atšķirt patiesību no verbāla trokšņa. Vai jūs zināt brīnuma definīciju?
Pilots bija neizpratnē un atskatījās uz savu biedru.
- Brīnuma?.. Ziniet, kaut kā ne...
- Tad lūk, brīnums ir notikums, kuru apraksta cilvēki, kuri par to dzirdējuši no tiem, kuri to nav redzējuši. To teica Elberts Habards.
- Ahā, sapratu, - pilots pamāja. - Sabojātais telegrāfs?
- Nevis telegrāfs, bet telefons. Tornis var būt saistīts ar laiku, taču tas nav droši zināms.
- Skaidrs. Atvainojiet, vēl viens jautājums. Torni uzcēluši citplanētieši?..
Ivašura nošņaukājās. Pilots, jauns puisis, nosarka.
- Bet tā runā...
- Neticiet, - Ivašura nopietni sacīja. - Šādus torņus būvē tikai zirnekļi.
Viņš pamāja pilotiem ar roku un devās uz Torni, manevrējot starp ciņiem.
Sākumā bija viegli staigāt, bet pēc dažiem simtiem metru sākās vējgāze, tad parādījās plaisas, izskalojumi, pazuda sniegs, augsne kļuva mīksta. Pārbaudījis laboratorijas gatavību saņemt informāciju pa rāciju, Ivašura atpūtās un spītīgi līda tālāk, pa, pēc nesenās Torņa pulsācijas, sadragāto zemi.
"Šausmu zona" lika sevi manīt gandrīz pie paša Torņa sienas, apmēram puskilometra attālumā.
Sākumā bija sajūta, it kā no pazemes aiz muguras būtu izlīdis kāds slidens un nelaipns. Ivašura zināja, ka apkārt neviena nav, bet tomēr paskatījās atpakaļ. Vējš pūta mugurā, vienmērīgs un spēcīgs: pēc mērījumiem tas pūta Torņa virzienā no visām pusēm! Izrādījās, ka Tornis iesūc gaisu ar visu sienas virsmu, un dažreiz notver smiltis un lielākus priekšmetus: oļus, zarus, mašīnas, helikopterus ...
Ivašura rācijas mikrofonā teica, ka iegājis "zonā" un soļoja tālāk, pamazām iedziļinoties neredzamajā "šausmu zonā".
Šeit, sienas tiešā tuvumā, bija silti, purva augšējais kūdras slānis drebēja un līgojās zem kājām, caur to daudzviet parādījās melns iztvaikojošs ūdens, izraisot draudīgas asociācijas par purvu bez dibena, ar slīkšņām un akačiem.
Ļaunā skatiena sajūtai sāka piejaukties galvassāpes, sāpīgas sajūtas pirkstu galos, sāpoši zobi. Ivašuram kļuva bail, bet bailes nebija viņa, nevis iekšējas, bet iedvesmotas no ārpuses un tāpēc īpaši nepatīkamas, nepakļāvušās gribai.
Tad parādījās "fantomi" - redzes halucinācijas, no kurām nebija iespējams atbrīvoties pat aizverot acis.Apkārt zagās vijīgas ēnas. Dažas no tām atgādināja briesmīgus zvērus, citas - dīvainas mašīnas, trešās spīdēja ar ledainu, drebošu gaismu, pārvēršoties pārsteidzošās lampās ar abažūriem cilvēka galvaskausu formā.
Ivašura uzkāpa uz platas un cietas metāla sloksnes - nāves emanācijas takas. Bailes pārauga nepamatotās šausmās, sāka rēgoties haizivju un nezināmu dzīvnieku asu zobu žokļi. Tornis pārvērtās par drausmīgu mērogu, zvīņainu pūķi, kurš bija gatavs uzbrukt no augšas un norīt cilvēku veselu ... Ivašura neizturēja un skrēja pie pūķa, cenšoties nepagriezt kāju un nenokrist.
Metāla ceļš viņu noveda pie zemes klājiena, palīdzēja uzkāpt stāvā uzstumtās zemes kuprī un gandrīz uzreiz bailes pazuda, halucinācijas izkliedējās, sāpes galvā mazinājās. Ivašura kādu minūti stāvēja uz drebošām kājām, priecājoties par svētlaimīgo miera un izzūdošu baiļu stāvokli, apsēdās uz priedes stumbra, kas izlīda no zemes masas. Torņa siena izstaroja jūtamu siltumu, tāpēc nācās noņemt cepuri un atpogāt aitādas kažoku.
Nopīkstēja rācija, izsauca Grišins.
- Igor Vasiļjevič, vai nav pienācis laiks izbeigt šo riskanto eksperimentu? Vēl tikai pietrūkst lai ekspedīcijas vadītājs rādītu nedisciplinētības piemēru. Kas atļāva dzīvībai bīstamo eksperimentu?
