Laumu bērns полностью

Iestājās klusums. Varat iet, vīrs ierunājās, it kā būtu sniedzis visvienkāršāko no pamācībām. Luka, kurš bija klusi un mierīgi stāvējis un klausījies, sakustējās un devās uz durvju pusi. Kad viņa roka jau bija satvērusi bronzas rokturi, vīrietis ieteicās: Ir vēl kaut kas…

Luka pagriezās.

-     Viņi runāja, ka jūs esat laumu bērns, pareizi? Apsūdzība nokrita telpā kā pēkšņa ledus krusa. Ciema ļaudis. Viņi tenkoja par to, ka esat piedzimis tik glīts un gudrs sievietei, kura visu savu mūžu bijusi neauglīga, un vīrietim, kurš nemāk ne lasīt, ne rakstīt. Runā, ka jūs uz jūsu vecāku durvju sliekšņa atstājušas laumas, vai ne?

Iestājās ledains klusums. Lūkas stingrā, jaunā seja nepauda neko. Nekad neesmu atbildējis uz šādu jautā­jumu un ceru, ka man to ari nenāksies darīt. Es nezinu, ko citi par mums runāja, viņš skarbi sacīja. Tie bija neizglītoti, bailīgi lauku ļaudis. Māte teica, ka nevajag pievērst uzmanību tam, ko viņi runā. Viņa sacīja, ka ir mana māte un mīl mani vairāk par visu uz pasaules. Nozīme bija tikai tam, nevis pasaciņām par laumu bēr­niem.

Vīrietis īsi iesmējās, pamāja, ka Luka drīkst iet, un noraudzījās jauneklim pakaļ, līdz aiz viņa aizvērās durvis. Iespējams, es sūtu laumu bērnu, lai tas kartē atzīmē paša bailes, viņš pie sevis noteica, sakārtodams papīrus un atbīdīdams krēslu. Kāds joks tas būs redza­majai un neredzamajai pasaulei! Laumu bērns ordenī! Laumu bērns, kas kartē atzīmē bailes.

.

.

Brīdī, kad Luka tika pratināts, savās dzimtas mājās, Lukretili pilī, apmēram divdesmit jūdžu uz ziemeļaust­rumiem no Romas, ģimenes kapelā greznā krēslā apsē­dās jauna sieviete. Viņas tumšzilās acis cieši raudzījās uz bagātīgi izgreznotu krucifiksu, gaišie mati zem melnā plīvura bija savīti nevērīgā pīnē, seja bija sasprindzināta un bāla. Priesteris ēnā sakustējās, un sārtajā kristāla traukā uz altāra nomirgoja sveces liesma. Jaunā meitene nometās ceļos, cieši sažņaugusi rokas, un dedzīgi lūdzās par tēvu, kurš, savā guļamistabā cīnīdamies ar nāvi, atteicās tikties ar meitu.

Kapelas aizmugurē atvērās durvis, un klusām ienāca meitenes brālis; viņš ieraudzīja māsas noliekto galvu un nometās uz ceļiem viņai blakus. Meitene pameta ska­tienu sānis uz glīto, tumšmataino, jauno vīrieti ar tum­šajām uzacīm. Viņa seja bija skarba no bēdām.

-    Viņš ir aizgājis, Izolde. Viņš ir aizgājis. Lai dus mierā!

Izoldes gaišā seja savilkās sāpēs, un viņa ar rokām

aizsedza acis. Viņš nesūtīja pēc manis? Pat pašās bei­gās ne?

-     Tēvs nevēlējās, lai tu redzētu viņu ciešam sāpes. Tēvs gribēja, lai tu viņu atceries tādu, kāds viņš bija ag­rāk, spēcīgu un veselīgu. Taču pēdējos vārdos viņš sū­tīja tev savu svētību, un viņa beidzamās domas bija pie­vērstas tavai nākotnei.

Meitene papurināja galvu. Nespēju iedomāties, ka viņš varētu man nedot savu svētību.

Džordžo novērsās no māsas un parunāja ar pries­teri, kurš uzreiz aizsteidzās uz kapelas aizmuguri. Izolde izdzirdēja, kā sāk dimdināt lielais zvans; ikvienam bija jāzina, ka diženais krustnesis Lukretili lords ir miris.

-     Man jālūdz par viņu, meitene klusām ierunā­jās. Vai tu atgādāsi šurp viņa mirstīgās atliekas?

Brālis pamāja ar galvu.

-     Es šonakt palikšu nomodā pie tēva, Izolde izlēma. Sēdēšu viņam blakus tagad, kad viņš ir aizgā­jis, lai gan viņš man to neatļāva, dzīvs būdams. Viņa uz mirkli apklusa. Vai tēvs man neatstāja kādu vēstuli? Neko?

-     Tēva novēlējums, Džordžo klusām sacīja. Viņš domāja par tevi. Pašos pēdējos dzīves mirkļos viņa prāts bija pievērsts tev.

Izolde pamāja ar galvu; meitenes tumšzilās acis pie­plūda asarām, un tad viņa salika rokas un lūdza par tēva dvēseli.

Pirmo garo nakti pēc tēva nāves Izolde pavadīja, klu­sumā vāķējot pie viņa zārka, kas bija novietots ģimenes kapelā. Visās četrās debespusēs zārkam stāvēja četri tēva bruņotie vīri, noliekuši galvu pār zobenu. Gaisma, ko meta garās vaska sveces, atspīdēja svētītajā ūdenī, kas bija izsmidzināts uz zārka vāka. Izolde, tērpusies baltā, visu nakti pavadīja, nometusies ceļos pie zārka, līdz atnāca priesteris, lai noturētu rīta lūgšanu, pirmo tās dienas dievkalpojumu. Tikai pēc tam meitene piecē­lās un ļāva pils dāmām pavadīt sevi uz savu istabu, lai pagulētu, līdz brālis atsūtīja ziņu, ka viņai jāceļas augšā un jāparādās cilvēkiem bija pienācis vakariņu laiks, un saime gribēs redzēt savu kundzi.

Izolde nevilcinājās. Viņa bija audzināta pildīt savu pienākumu lielajā mājsaimniecībā un izjuta pienākumu pret ļaudīm, kas dzīvoja uz Lukretili zemes. Viņa zināja, ka tēvs pili un zemes ir atstājis viņai. Šie cilvēki bija Izol­des pārziņā. Viņi gribēs redzēt meiteni galda galā, vēlē­sies noskatīties, kā viņa ienāk lielajā zālē. Kaut arī Izol­des acis bija apsarkušas, viņai apraudot tik ļoti mīlēto tēvu, ļaudis gaidīs, lai meitene sēžas pie galda kopā ar viņiem. Tēvs pats to būtu gaidījis. Un Izolde nepievils ne ļaudis, ne viņu.