Laumu bērns полностью

Abats pievēra acis, un sakrustoja rokas virs izblīdušā vēdera. Debesu Tēvs^ svēti darbu, kas šodien te darāms! Lai šī abatija tiek attīrīta un šķīstīta no grēka un atgriežas pie Dieva un vīrieša noteiktās kārtības! Lai šīs sievietes saprot savus grēkus un attīra sirdis ar grēku nožēlu, un lai mēs, viņu tiesneši, esam taisnīgi savās dusmās! Lai mēs Tev sniedzam lāpu viņu sadedzināša­nai, Kungs, vienmēr paturot prātā, ka tā ir ne mūsu, bet vienīgi Tava atriebe! Āmen!

Āmen! lords Lukretili apstiprināja. Viņš pamāja diviem priesteriem, kuri stāvēja sardzē pie ārējām dur­vīm. Vediet viņas augšā.

Brālis Pēteris piecēlās kājās. Freizem ir važu atslē­ga, viņš sacīja. Brālis Pēteris atvēra durvis, lai paņemtu atslēgu riņķi no Freizes, kurš mīdījās uz sliekšņa. Vīri, kas atradās tiesas telpā, varēja saskatīt staļļa pagalmu, kurā drūzmējās ziņkāres pilnas sejas. Brālis Pēteris aiz­slēdza durvis uz āru, pagājās uz priekšu un atvēra lūkas durvis, kas bija ierīkotas grīdas dēļos. Kad brālis Pēte­ris palūkojās lejup tumšajā pagrabtelpā, visi pieklusa. Pret vārtsardzes namiņa istabas sienu bija atslietas rupjas koka kāpnes. Viens no priesteriem tās pacēla un nolaida tumšajā alā. Visi aizturēja elpu. Dziļajā tumsā, kas valdīja apakšā, jautās kaut kas draudošs gandriz it kā tā būtu aka un sievietes, kuras atradās dziļi lejā, būtu nogrimušas tintes melnajos ūdeņos. Brālis Pēteris pasniedza atslēgas Lūkam, un visi paraudzījās uz viņu. Bija skaidrs visi gaidīja, ka tieši Luka dosies lejup, tumsā, un uzvedīs sievietes augšā.

Luka atskārta, ka viņam metas vēsi iespējams, no saltās gaisa pūsmas, kas nāca no dziļi lejā esošās bezlogu telpas. Viņš iedomājās par abām jaunajām sievie­tēm, kuras atradās lejā, pieķēdētas pie mitrajām sienām, un gaidīja spriedumu tumsā plati ieplestām, stiklainām acīm. Jauneklim atausa atmiņā melnais, blāvais mirušās mūķenes skatiens, un viņš nodomāja, ka varbūt ari abate un viņas mauru verdzene ir apreibinātas un redz halu­cinācijas. Iedomādamies par meiteņu tumšajām acīm, kas spīd tumsā kā gaidošu žurku redzokļi, Luka piecēlās kājās, nolēmis vēl pakavēties. Es dabūšu lāpu, viņš sacīja un izgāja ieejas pagalmā.

Ticis ārpusē, skaidrajā gaisā, Luka lika vienam no lorda kalpiem aizskriet pēc gaismekļa. Vīrs atgriezās ar vienu no refektorija sienas svečturiem, kas spoži dega. Luka to satvēra un iegāja atpakaļ vārtsardzes namiņā, jūtoties tā, it kā gatavotos doties iekšā mūžsenā alā, lai aci pret aci sastaptos ar kādu briesmoni.

Uzkāpis uz pirmā pakāpiena, Luka augstu pacēla lāpu. Viņam nācās kāpt atmuguriski, un viņš nespēja nelūkoties atpakaļ pār plecu un lejā zem kājām, cenzda­mies saskatīt, kas viņu sagaida tumsā.

-    Uzmanieties! asi uzsauca brālis Pēteris; viņa balsī skanēja brīdinājums.

-    No kā gan? Luka nepacietīgi attrauca, slēpdams pats savas bailes. Vēl divi pakāpieni, un viņš ieraudzīja, ka sienas ir melnas un spīdīgas no mikluma. Sievie­tes būs pārsalušas, pieķēdētas šeit lejā, tumsā. Vēl pēc diviem soļiem jauneklis saskatīja mazu gaismas lauku­miņu kāpņu lejasgalā, pats savu lēkājošo ēnu uz sienas un kāpņu ēnu, kas kā melna, iegravēta līnija stiepās lejup nebūtībā. Nu viņš jau atradās uz pēdējā pakāpiena. Vienu roku drošības dēļ atstājis uz raupjā koka, Luka pagriezās un paskatījās.apkārt.

Nekā.

Tur nekā nebija.

Tur neviena nebija.

Luka pašūpoja gaismas kūli sev priekšā; uz akmens grīdas nebija nekā, un tumšo sienu, kas atradās sešus soļus uz abām pusēm no viņa, veidoja tikai kails, melns akmens. Pagrabs bija tukšs. Sieviešu šeit nebija.

Luka izbrīnā iekliedzās un pacēla lāpu augstāk, rau­goties visapkārt. Uz mirkli viņu pārņēma bailes, ka sie­vietes pēkšņi brāzīsies pie viņa no tumsas abas atsva­binājušās metīsies viņam virsū kā tumši velni. Taču tur neviena nebija. Viņa skatienu piesaistīja metāla spīdums uz grīdas.

-     Kas ir? No augšas lejup raudzījās brālis Pēteris. Kas noticis?

Luka pacēla lāpu augstu, tā ka gaismas stari viņam visapkārt caururba apaļās telpas tumsu. Nu viņš ierau­dzīja zemē gulošās kāju un roku važas, joprojām droši saslēgtas, joprojām cieši pieķēdētas pie sienas, neskar­tas un nebojātas. Bet no abates un mauru meitenes ne­bija ne vēsts.

-    Burvestība! iešņācās lords Lukretili, lūkodamies lejup uz Luku; lorda seja bija balta kā palags. Lai Dievs mūs pasargā no tām! Viņš pārmeta krustu, noskūpstīja īkšķa nagu un no jauna pārkrustījās. Vai važas nav salauztas?

-    Nē. Luka paspēra tās ar kāju, un važas nograbēja, tomēr vaļā neatsprāga.

-     Es pats tās saslēdzu, neko nepareizi neizdarīju, brālis Pēteris sacīja, notrausies lejā pa kāpnēm, un trīcē­dams pārbaudīja ķēdes pie sienas.