Nebilduši vairs ne vārda, abi jaunie vīrieši piegāja pie viesu namiņa durvīm un ašā solī devās uz slimnīcu. Priekšpagalma vidū laicīgās māsas krāva divas milzīgas malkas kaudzes, it kā taisītos kurināt ugunskurus. Freize apstājās, bet Luka pagāja sievietēm garām, neuzmetis tām ne skatiena. Viņš bija pilnībā pievērsies slimnīcai, kur caur vaļējiem logiem varēja saskatīt, kā māsas kopējas staigā šurpu turpu, lai visu savestu kārtībā. Luka ienāca pa atvērtajām durvīm un izbrīnā palūkojās apkārt.
Viss bija tik tīrs un kārtīgs, it kā nekas ļauns tur nebūtu noticis. Durvis uz kapliču bija vaļā, un mirušās mūķenes ķermenis aiznests prom, sveces un kvēpināmie trauki aizvākti. Pusducis gyļtu bija pārklātas ar tīriem, vienkāršiem palagiem. Balsinātās sienas vidū karājās krusts. Kamēr Luka apmulsis tur tā stāvēja, ienāca mūķene, rokā turēdama krūku ar ūdeni, kas bija pietecināts no sūkņa. Viņa ielēja ūdeni bļodā un nometās uz ceļiem, lai izberztu grīdu.
- Kur ir tās māsas līķis, kura nomira? Luka vaicāja. Tukšajā, klusajā telpā viņa balss izskanēja pārāk skaļi. Mūķene iztaisnojās un atbildēja: Viņa guļ kapelā. Saimniecības māsa pati aizvēra zārku, aiznagloja to un pavēlēja, lai apstāvēšana notiktu kapelā. Vai man jūs aizvest uz lūgšanu?
Jauneklis pamāja ar galvu. Pilnīgajā telpas atjaunošanā slēpās kas baismīgs. Viņš tik tikko spēja noticēt, ka bija iebrāzies pa tām durvīm, pieķēris abati un viņas verdzeni, notriecis abati gar zemi un aizsūtījis abas sievietes, saslēgtas važās, uz pagrabu, kuram nebija logu. Viņš nespēja noticēt, ka bija redzējis tās rakņājamies pa mirušās mūķenes ķermeni, notriepušās ar asinīm līdz elkoņiem.
- Saimniecības māsa sacīja, ka māsai Augustei jāguļ uz svētītās zemes Lukretili kapelā, mūķene ieteicās, dodamies Lūkam pa priekšu laukā no slimnīcas. Gan apstāvēšanā, gan bērēs. Lords Lukretili atvedīs īpašus līķratus un aizvedīs māsu, lai tā nakti nogulētu pils kapelā. Tad māsu apglabās mūsu kapsētā. Lai Dievs mielo viņas dvēseli!
Kad viņi gāja garām malkas krāvumiem, Freize panāca Luku. Tie ir sārti, viņš ar lūpu kaktiņu sacīja. Sārti divām raganām. Lords Lukretili ir ceļā, lai spriestu tiesu, taču izskatās, ka ir jau izlemts, kāds būs spriedums, un viss tiek gatavots soda izpildei. Tie ir stabi un malka raganu dedzināšanai.
Luka satriekts apcirtās apkārt. Nē!
Freize drūmu seju pamāja ar galvu. Kādēļ gan ne? Mēs paši redzējām, ko viņas dara. Nav nekādu šaubu, ka viņas bija iesaistījušās burvestībās, sātaniskā mesā vai arī līķa sagriešanā. Jebkurā gadījumā tas ir noziegums, kas sodāms ar nāvi. Bet es teikšu, ka jūsu saimniecības māsa ar sagatavošanās darbiem nekavējas. Abi sārti ir gatavi, pirms vēl tiesa vispār ir sākusies.
Gaidošā mūķene padauzīja ar kāju pret zemi. Luka atkal pievērsās viņai. Kam paredzētas šīs malkas kaudzes?
- Es domāju, ka mēs pārdodam malku, viņa atteica. Saimniecības māsa pavēlēja laicīgajām māsām, lai tās sakrauj divas šādas grēdas. Vai tagad drīkstu jūs pavadīt uz kapelu? Man jāatgriežas slimnīcā un jāizmazgā grīda.
- Jā, piedodiet, ka esmu jūs aizkavējis.
Luka un Freize sekoja viņai garām refektorijam caur krustejām uz kapelu. Tiklīdz mūķene atstūma vaļā smagās koka durvis, viņi izdzirdēja, kā māsas, kuras apstāvēja nelaiķi, klusi un melodiski kaut ko skandē. Mirkšķinādami acis, jo tumsā nevarēja neko saskatīt, viņi lēnām devās uz priekšu pa eju, līdz ieraudzīja, ka laukums altāra priekšā ir pārklāts ar sniegbaltu drānu un uz tās novietots svaigi tēsts, vienkāršs koka zārks ar cieši aiznaglotu vāku.
To redzot, Luka saviebās. Mums jāapskata līķis, viņš nočukstēja. Tas ir vienīgais ceļš, kā varam uzzināt, vai viņa tika noindēta.
- Tad labāk to dariet jūs, nevis es, Freize skarbi atteica. Es negribētu saimniecības māsai stāstīt, ka atvēru svētītu zārku, jo man rādījās jokains sapnis.
- Mums ir jāzina!
- Viņa negribēs, lai kāds ierauga līķi, Freize atčukstēja. Māsa bija šausmīgi sagraizīta. Un, ja tās raganas ēda viņas miesu, tad nabaga meitene, lai Dievs viņai palīdz, brīdī, kad mēs atvērsim zārku, asiņos. Saimniecības māsa negribēs, ka mūķenes to uzzina.
- Mums būs jādabū priestera atļauja, Luka izlēma. Būs labāk, ja prasīsim viņam, nevis saimniecības māsai. Iesniegsim viņam rakstisku lūgumu. Pēteris to var uzrakstīt.
Viņi pakāpās atpakaļ un paraudzījās uz priesteri. Viņš turēja rokās smagu sudraba kvēpināmo trauku un visapkārt zārkam kūpināja vīraku. Kad gaiss no spēcīgās smaržas kļuva smacīgs, priesteris vienai no mūķenēm pasniedza trauku un tad no citas paņēma svētīto ūdeni un apslacināja zārku. Tad priesteris piegāja pie altāra un, pagriezis visiem muguru, pacēla rokas lūgšanā par aizgājušo māsu.
Abi jaunie vīrieši paklanījās pret altāri, pārmeta krustu un klusām izgāja no baznīcas. Pēkšņi no staļļa pagalma atskanēja kņada: ierikšoja vairāki zirgi, un tika atvērti lielie vārti.
- Lords Lukretili, Luka uzminēja un platiem soļiem atgriezās pagalmā.
