Lords, abatijas patrons, sēdēja uz milzīga, melna karazirga, kas kārpīja zemi, tā dzelzs pakavi pret bruģi šķīla dzirksteles. Kamēr Luka skatījās, lords Lukretili pasvieda sarkanās ādas pavadu savam pāžam un viegli izlēca no segliem. Pie viņa piegāja saimniecības māsa, pakniksēja un tad palika mierīgi stāvam, rokas paslēpusi garajās piedurknēs, noliekusi galvu; seju atturīgi aizklāja kapuce.
Sekojot lordam Lukretili, iekšpagalmā iejāja pusducis vīru lorda ietērpā ar izšūtu olīvu zaru, kam pārlikts zobens, tā vēstot, ka tērpa nēsātājs ir miermīlīgs krustnešu pēctecis. Jāšus uz ziigiem ieradās trīs vai četri rakstveži drūmām sejām; tiem sekoja Lukretili abats ar savu priesteru svītu.
Kad viri nolēca no zirgiem, Luka paspēra soli uz priekšu.
- Jūs noteikti esat Luka Vero. Priecājos, ka esat šeit, lords Lukretili laipni ierunājās. Es esmu Džordžo, lords Lukretili. Šis ir mans abats. Viņš spriedīs tiesu kopā ar mani. Kā noprotu, jūs šeit turpināt izmeklēšanu?
- Tā ir, Luka sacīja. Atvainojiet, bet man jādodas uz viesu namu. Meklēju savu rakstvedi.
Lords Lukretili iejaucās. Atved izmeklētāja rakstvedi, viņš pavēlēja pāžam, kurš skriešus metās uz /iesu namiņu. Lords no jauna pagriezās pret Luku. Man stāstīja, ka tas bijāt jūs, kas apcietināja abati un viņas /erdzeni.
- Viņa māsu, Freize aiz muguras izdvesa. Es gan /arētu piebilst, ka viņš neizskatās visai sarūgtināts.
- Es pats, mans rakstvedis brālis Pēteris un mans kalps Freize kopā ar saimniecības māsu, Luka apstiprināja. Brālis Pēteris ar manu kalpu ieslēdza abas sievietes vārtsarga namiņa pagrabā.
- Mēs noturēsim tiesu vārtsarga namiņa pirmā stāva telpā, lords Lukretili izlēma. Tā viņas varēs uzvest augšā pa kāpnēm un mēs to visu varēsim nokārtot, neiesaistot klostera māsas.
- Man arī tā patiktu labāk, saimniecības māsa piekrita. Jo mazāk būs ļaužu, kas viņas redzēs un par to visu zinās, jo labāk.
Lords pamāja ar galvu. Tas apkauno mūs visus, viņš sacīja. Dievs vien zina, ko mans tēvs būtu par to domājis. Tādēļ izdarīsim to un aizmirsīsim.
Divi melni zirgi ievilka ratus pagalmā un apstājās, lai pagaidītu. Zārkam, lords Lūkam paskaidroja. Pievērsies saimniecības māsai, viņš sacīja: Vai pieskatīsiet, lai tas tiek iecelts iekšā un vīri to aizved uz manu kapelu?
Saimniecības māsa pamāja ar galvu, tad pagriezās un devās pa priekšu uz vārtsarga namiņa telpu, kur noskatījās, kā rakstveži novieto garu galdu un krēslus lordam Lukretili, abatam, Lūkam un brālim Pēterim. Kamēr viņi sagatavoja telpu, Luka piegāja pie lorda. Domāju, ka mums jāatver zārks, pirms māsa Auguste tiek apglabāta, viņš klusām sacīja. Man žēl to teikt, bet mani māc aizdomas, ka māsa tika noindēta.
- Noindēta?
Luka piekrītoši pamāja.
Lords satriekts pašūpoja galvu. Lai Dievs mielo viņas dvēseli un piedod manai māsai viņas grēkus! Tomēr mēs nevaram zārku atvērt šeit. Tas pārāk satrauks mūķenes. Atnāciet šovakar uz manu pili, un mēs to izdarīsim paši manā kapelā. Pa to laiku nopratināsim abati un viņas verdzeni.
- Viņas neatbildēs, Luka ar pārliecību sacīja. Kad es pratināju verdzeni, viņa trijās valodās apgalvoja, ka esot mēma.
Lords īsi iesmējās. Es domāju, viņas var piespiest atbildēt. Jūs esat Baznīcas izmeklētājs, un jums ir tiesības izmantot moku ratu un spiedni; varat tām nolaist asinis. Tās ir tikai jaunas meitenes, tukšas un vājas kā jau visas sievietes. Jūs redzēsiet, ka viņas atbildēs uz jūsu jautājumiem, pirms vēl tiks izgrieztas viņu locītavas. Viņas ierunāsies drīzāk, nekā uz viņu krūtīm tiks sakrauti laukakmeņi. Es jums varu apsolīt, ka mana māsa pateiks jebko, pirms vēl viņai uz sejas uzliks dēles.
Luka nobālēja. Tā es izmeklēšanu neveicu. Es nekad neesmu… viņš iesāka. Es nekad nevarētu…
Vecākais vīrietis maigi uzlika roku jauneklim uz pleca. Es to paveikšu jūsu vietā, viņš sacīja. Jūs cīnīsieties par viņu dvēselēm, līdz viņu velnišķais lepnums tiks salauzts un viņas raudās, lai atzītos. Esmu redzējis, kā tas tiek darīts, tas ir viegli paveicams. Jūs varat man uzticēt sagatavot šīs sievietes viņu atzīšanās runai.
- Es nevaru pieļaut… Lūkam aizžņaudzās rīkle.
- Telpa ir sagatavota jūsu augstībai. No vārtsarga namiņa iznāca saimniecības māsa un nostājās malā, bet lords, vairs nebildis ne vārda, iegāja iekšā. Viņš apsēdās aiz galda, kur viņam bija nolikts milzīgs krēsls, kas līdzinājās tronim. Abats ieņēma vietu pa kreisi no lorda. Luka apsēdās labajā pusē, rakstvedis vienā galda galā un brālis Pēteris otrā. Kad visi bija apsēdušies, lords Lukretili pavēlēja aizslēgt durvis uz pagalmu, un Luka ieraudzīja Freizes bažīgo seju lūram iekšā. Tad lords Lukretili ierunājās: Abata kungs, vai svētīsiet šo darbu, kas mums šodien jāpaveic?
