Saimniecības māsas baltā seja kļuva vēl bālāka, taču šķita, ka viņa no kaut kurienes smeļas drosmi. Nu tad meklējiet! viņa izaicinoši iesaucās. Varat apgriezt manu klēti otrādi, bet jūs to neatradīsiet. Pārmeklējiet manu istabu, pārmeklējiet manu māju es neesmu šeit noslēpusi zeltu! Jūs neko pret mani nevarat pierādīt!
- Diezgan! Mana nolādētā māsa ir bijusi grēciniece, ķecere, ragana un nu ari zagle, negaidot iejaucās lords Lukretili. Bez vilcināšanās parakstījis dokumentu par māsas apcietināšanu, viņš to atdeva atpakaļ brālim Pēterim. Lieciet, lai to uzreiz izsludina, un izziņojiet pakaļdzīšanos. Ja mēs noķersim viņu un viņas ķecerīgo sirdsdraudzeni, es abas sadedzināšu bez kādas tiesas. Es viņas sadedzināšu, neļaujot pat muti atvērt. Viņš paliecās pretī Lūkam. Sniedziet man savu roku, lords sacīja. Pateicos jums par visu, ko esat šeit paveicis. Jūs esat veicis izmeklēšanu un to pabeidzis. Paldies Dievam, tā ir galā. Viss ir cauri. Un nu pieliksim tam visam punktu kā vīri. Pabeigsim lietu šeit.
- Nē, izmeklēšana vēl nav gluži galā. Luka atbrīvojās no lorda tvēriena. Jauneklis atvēra vārtsardzes namiņa durvis un devās visiem pa priekšu laukā, pagalmā, kur uz melni drapētiem ratiem tika likts mirušās mūķenes zārks.
- Ko tad tas nozīmē? lords aizkaitināti jautāja, sekodams Lūkam ārā. Jūs nedrīkstat aizkavēt zārku! Mēs taču vienojāmies. Es to vedīšu uz savu kapelu apstāvēšanai. Jūs nedrīkstat to aiztikt! Jums jāizrāda cieņa. Vai nabadzīte jau tā nav pietiekami cietusi?
Laicīgās māsas cēla zārku, svīzdamas no piepūles. Astoņas sievietes to pūlējās uzstumt uz zemajiem ratiem, un Luka drūmi nosprieda, ka tā nu gan ir smaga krava.
Lords Luku stingri saņēma aiz rokas. Atnāciet šovakar uz pili, viņš nočukstēja. Mēs varam zārku atvērt tur, ja uzstājat. Es jums palīdzēšu, kā jau tiku solījis.
Luka vēroja Freizi, kurš bija piegājis pie māsām, lai palīdzētu uzslidināt zārku uz ratiem. Vispirms viņš reizē ar sievietēm to uzcēla plecā, tad izveicīgi uzrāpās uz ratiem un nonāca gluži līdzās zārkam, rokā turēdams lauzni.
- Neuzdrīkstieties tam pieskarties! Viņam blakus vienā mirklī atradās saimniecības māsa un ar abām rokām satvērai viņa augšdelmu. Zārks ir svētīts; pats priesteris tam devis svētību. Neuzdrošinieties pieskarties zārkam! Viņa ir apkvēpināta un apslacināta ar svētīto ūdeni. Ļaujiet viņai dusēt mierā!
No laicīgo māsu puses atskanēja murmināšana, un viena, ieraugot Freizes apņēmīgo sejas izteiksmi, kad viņš viegli pastūma saimniecības māsu malā, aizslīdēja atpakaļ uz kapelu, kur mūķenes lūdzās par viņu aizgājušās māsas dvēseli.
- Kāpiet lejā! saimniecības māsa Freizem pavēlēja, nelaizdama vaļā viņa roku. Es pavēlu! Jūs neaizskarsiet viņu nāvē! Jūs neuzlūkosiet viņas nabaga svēto seju!
- Sakiet savam cilvēkam, lai kāpj lejā, lords Lukretili klusām teica Lūkam kā vīrs vīram. Lai kādas aizdomas jūs māc, neko nelīdzēs, ja te sāksies skandāls, turklāt šīs sievietes jau tā ir pārāk daudz izcietušas. Mums visiem šodien nācies pārdzīvot pārāk daudz. Mēs varam tikt par visu skaidrībā vēlāk manā kapelā. Lai mūķenes pasaka ardievas savai māsai, un dabūsim zārku projām.
Mūķenes izskrēja no kapelas pagalmā; viņu sejas bija bālas un niknas. Kad māsas ieraudzīja Freizi stāvam ratos, viņas metās skriet.
- Freize! Luka brīdinoši uzsauca, kad sievietes brāzās uz ratiem kā balta jūra, griezīgi kliedzot augstās balsīs kā jukušo koris, kas metas virsū ienaidniekam. Freize, bēdz!
Viņš nokavēja. Kad pirmās mūķenes sasniedza ratus un metās viņu grābt ciet, Freize jau bija pabāzis lauzni zem zārka vāka un cēla to augšup. Ar šausminošu krakšķi naglas vienā pusē padevās, un vāks pacēlās. Freize drūmā triumfa atvairīja kādu slaiku sievieti un pamāja lejup Lūkam. Tieši kā jūs domājāt, viņš sacīja.
Ieraudzījušas atvērto zārku, priekšā stāvošās mūķenes atsprāga atpakaļ un pačukstēja par redzēto citām. Aizmugurē kādai izlauzās apmulsuma pilns šņuksts, un pārējās, kas skrēja turp, aprāvās un apstājās kā zemē iemietas. Kas tur ir? Svētā Dievmāte, kas te tagad notiek?
Luka uzrāpās pie Freizes, un zārks viņu apžilbināja. Jauneklis ieraudzīja, ka mirusī mūķene ir apkrauta ar zelta maisiem un viens no tiem ir pārplīsis, apberot viņu ar dārgumiem tā, ka nelaiķe atgādināja krāšņu faraonu. Zelta putekļi piepildīja zārku, apzeltīja mirušās seju, noklāja ar monētām viņas atvērtās acis, mirdzēja uz viņas sejas aizsega un pārvērta tērpu dārgumu krātuvē. Tā bija zeltīta ikona, Bizantijas greznums, nevis līķis.
To ir izdarījušas raganas! Tas ir viņu darbs! saimniecības māsa iekliedzās. Viņas ir noslēpušas nozagtos dārgumus kopā ar savu upuri!
